RADIO KLASIKA
Eduards Švens/ Schwen Vācijā pārstāv Vinterlinga vijoļbūves tradīcijas, kas starptautiski atpazīstamas kopš 1890. gada. Jau trīsdesmit gadus Švens Hamburgā būvē vijoles un mūziķi griežas pie viņa pēc padoma, ja Amati, Štainera vai Stradivari instruments niķojas. Eduards savā darbnīcā būvē jaunas vijoles un restaurē senus instrumentus. Viņš dzīvo vijoļu skaņās, kas darbniīā nekad neapklust. Pirmajā stāvā rūpīgi plauktos sakrauti jauni, spīdīgi lakoti stīgu karkasi, bet otrajā strādā mācekļi un pats meistars. Mākslinieka darbnīcā Eduars Švens stāsta par vijolēm, par mūziku un mazliet arī par sevi. Pie meistara Hamburgā viesojas kinorežisore un žurnāliste Ilona Brūvere.
Kā sākās Jūsu interese par vijoļbūvi?
Man kā bērnam ļoti patika visu jaukt un būvēt, un tā es kādu dienu aizdomājos,- arī mūzikas instrumentus taču var uzbūvēt. Es lasīju grāmatas par mūzikas instrumentiem, par to kā tie top un kā veidojas skaņa. Manā trīs padsmitajā dzimšanas dienā saņēmu dāvanā čellu ar mazu skaistu zīmīti instrumenta koferī un naivi sāku domāt, vai tikai tas nav oriģinālinstruments . Kas tā bija par zīmīti? Tur bija rakstīts Nikolo Amati. Un Amati taču bija izcilākais klasiskās vijoļbūves meistars. Protams, mans čells nebija orīģnāls instruments, bet gan sērijveida produkcija. Amati dzimtene ir Ziemeļitālija. Sešpadsmitā gadsimta sākumā Kremonā Amati sāk būvēt savas pirmās vijoles. Nikolo Amati veido klasiskās vijoļbūves standartu un jau tolaik arī citi meistari piemērojas viņa priekšstatiem par labu, kvalitatīvu instrumentu. Vijoļbūve pasaulē attīstās kopā ar tās sociāli politisko situāciju un meistari savu amata prasmi tālāk nodod nākošajām paaudzēm.
Kā šos procesus ietekmē pastāvošā pasaules kārtība?
Abi Amati dēli arī kļūst par vijoļu meistariem, tikai viņiem nav lemts turpināt tēva gaitas, jo Itālijā plosās mēra epidēmija, iznīcinot visu, cilvēkus, pilsētas un ciemus. Sakarā ar smago sociālpolitisko situāciju mainās amatnieku ģildes noteikumi, kas sešpadsmitajā gadsimtā līdz tam amata prasmes atļauj nodot nākamajām paaudzēm tikai ģimenes ietvaros.
Tad kā par vijoļu meistaru kļūst Antonio Stradivari, kura ģimenē vijoles nebūvē? Pēc mēra epidēmijas Itāļu amatniecības kamera izdod jaunu likumu par mācekļiem, kuri drīkst mācīties amatu no meistara nebūdami viņa ģimenes locekļi. Tā par vienu no pirmajiem vijoļu meistariem, kas nav mantojis amata noslēpumu no sava tēva, kļūst Antonio Stradivari. Viņš ir pirmais Nikolo Amati skolnieks – jā mazu zīmīti ar uzrakstu Nikolo Amati es atradu arī savā savā pirmajā stīgu instrumentā .
Protams, ka tā bija sērijveida produkcija, deviņpadsmitā gadsimta sākuma čella modelis. Tas bija brīnišķīgs instruments, kuru es tik labprāt spēlēju, pēc pāris gadiem man gan to nozaga, atstājot jaukas atmiņas par manu pirmo saskarsmi ar stīgu instrumentu, domas, jautājumus un pirmās atbildes par to, kā rodas skaņa, kad un kur tas viss ir sākas ?
Spēlēt instrumentu un to būvēt laikam tomēr ir divas dažādas lietas. Tas nav tikai viens solis, spēlēt un pēkšņi izlemt, es būvēšu stīgu instrumentus..
Jā, bet dažreiz nostrādā tieši šis viens solis.
Daudzi spēlē vijoli, bet kļūt par vijoļu meistaru tomēr ir kas cits.
Tā ir, bet manuprāt ikvienam mūziķim ir jāpazīst savs instruments, jāzina kā tas uzbūvēts, kā veidojas skaņa. Tāpēc jau nav jābūt meistaram. Manā gadījumā šis viens solis no mūzikas līdz vijoļbūvei padevās viegli, jo man patika būvēt. Es bērnībā būvēju savas rotaļlietas, mašīnas, dzelzceļus un tīri fiziski, gribēju zināt kāds koks ir nepieciešams labam mūzikas instrumentam, vai to gatavo no vesela koka vai no koka sagatavēm, kas ļauj skaņai veidoties tik neatkārtojamai un smalkai. Tas varbūt skanēs paradoksāli, bet vijoļu būve apvieno daudzu eksakto nozaru zināšanas.
Kā Jūs to domājat? Piemēram, es būvēju divus pilnīgi identiskus instrumentus, bet tie tomēr neskanēs vienādi. Skaņa būs dažāda, kaut vai tāpēc, ka divi koka fragmenti nekad nebūs vienādi. Tātad pirmkārt tas ir materiāls, kas nosaka skaņas raksturu, bet otrkārt manas zināšanas par materiāla iespējām un skaņas uztveres niansēm noteikts instrumenta raksturu. It īpaši būvējot sērijveida produkciju ir precīzi jāzina, kāds būs instrumenta skaņas raksturs, jo tiek izmantoti materiāli, kas noteikti ir lētāki par tiem, kuri tiek izmantoti īpašam, oriģinālinstrumenta pasūtījumam, un šeit nedrīkst būt nekādu pārsteigumu. Meistaram jāmāk ši kvalitāte piedāvāt strādājot arī ar ne tik dārgu materiālu. Tas ir līdzīgi kā ēdiena gatavošanā, labs pavārs sagatavos garšīgu ēdienu arī no ne tik dārgiem produktiem. Atvainojiet, bet man tiešām ir grūti vijoļbūvi salīdzināt ar ēdiena gatavošanu...
Galvenais taču ir sajust materiālu, prast to izmantot un pakļaut to virsuzdevumam. Sešpadsmitajā gadu simtā vijoļbūves meistari piedāvā mums augstu kvalitātes latiņu, kuru esam saglabājuši līdz mūsu dienām, lai gan katrs laiks šo modeli piemēro savai muzikālajai uztverei un savām vajadzībām. Ar ēdienu taču mēs rīkojamies tāpat. Galvenais ir kā mēs to gatavojam. Un šodien tiek būvētas ne tikai klasiskās, bet arī modernās vijoles, lai gan atkal jāatzīst, ka šie instrumentiem savu kvalitātes zīmi jau piedāvā astoņpadsmitā gadsimta vidū. Kā jau minēju, daudz kas instrumenta muzikālajā uztverē atkarīgs no tā kad, kam un ko mēs spēlējam, kādi vēsturiski politiskie notikumi tai brīdī nosaka sabiedrības attīstību un muzikālo gaumi.
Kādas ir šīs tik dažādā vijoles rakstura atšķirības? Īpaši instrumenti kādreiz tika būvēti dineju pavadījuma vai salona mūzikai, citi dejām, citi klasiskās mūzikas koncertiem, kamermūzikai, lielai auditorijai vai izpildījumam pūlī uz laukuma.
Tie katrreiz bija citi instrumenti? Nē . Tie bija tie paši instrumenti, tikai ar dažādu skanējuma raksturu. Piemēram īru vijole, tā neskan un tomēr skan savādāk kā klasiskā, tai piemīt savas perkusīvās īpatnības un skaņu gamma ir piemērota īru tautas mūzikas raksturam. Daudz ko instrumentu būvniecībā nosaka arī aktuālā spēles maniere. Tā pieprasa konkrētus risinājumus. Kādu mūziku Jūs klausījāties, kad sākāt interesēties par vijoļbūvi? Man vecāki uzdāvināja Brāmsa dubultkoncertu un mani šī mūzika neiedomājami sajūsmināja. Aizvien to klausos kā dziļa un patiesa romantisma piemēru.
…….
Kad Jūs uzbūvējāt savu pirmo vijoli? Man bija 16 gadi. Un kā tā skanēja?
Esmu saglabājis savu ceturto vijoli, tā bija pirmā, kuru es būvēju patstāvīgi. Uz jautājumu par to, kā tā skanēja, es gribētu atbildēt tā- pieredzējuša un precīza meistara vadībā ikviens var uzbūvēt vijoli, kuras skaņa ir daudz maz pieņemama, bet s gribētu atgriezties pie piemēra par ēdiena gatavošanu. Ēdiena gatavošana tomēr laikam nebūs tik darbietilpīgs roku un niansētas skaņu uztveres darbs, kas prasa muzikālu izglītību un instrumentu būves amata prasmi.
Protams, bet es šeit runāju par kvalitātes dimensiju, jo laba pavāra virsvadībā tiešām ikviens var gatavot daudz maz baudāmu ēdienu. Tā ir, un tas pats attiecas arī uz vijoļbūvi. Pirms es ķeros pie darba, man vienmēr ir jāzina kādu instrumentu es būvēšu un kāpēc es to darīšu. Man būtisks šķiet jautājums par muzikālo gaumi, kas nav tikai estētiskas dabas jautājums. Eksistē taču arī muzikālā uztvere, kas palīdz mums orientēties plašajā skaņu pasaules piedāvājumā, lai ļautu izvēlēties sev interesantāko, atbilstošāko partitūru.
Kā tas notiek, kā šī uztvere signalizē mums tīkamās skaņas?
Esmu pilnīgi pārliecināts, ka Itālijā dzimuši tik daudzi izcili komponisti, jo itāļu valoda ir tik skanīga un šis skaņas plūdums pieradina uztveri pie izsmalcinātas skaņu mūzikas. Un ja klients man pasūta instrumentu, kas skaisti skan, tad man viņam nav ko atbildēt, jo es viņam neko nevaru solīt, tā kā priekšstati par skaisto mums katram ir tik dažādi. Tāpēc ikreiz, sākot būvēt jaunu instrumentu, man skaidri jāzina, kāds tas būs un kāpēc. Vai tas būs klasiskais Štradivari, Štainers vai Amati, jeb kāds cits. Šie instrumenti nebūt nav vienādi. Iedomājieties rokrakstus, arī tad, ja mēs mācītos vienu alfabētu, mūsu rokraksti būtu ļoti dažādi. Tāpat arī atšķiras vijoles skanējums. Pie kam vēl konkrētu raksturu instrumentam piešķir mūziķa spēles maniere. Vai Jums, strādājot ar tik daudziem un dažādiem mūziķiem, nenākas piedzīvot arī kuriozus atgadījumus?
Protams, visdīvainākais parasti ir tas, cik daudzi instrumentu īpašnieki griežas pie manis pēc ekspertīzēm, apliecinājuma par senu un nesamērojami dārgu instrumentu, kas atrodas viņu īpašumā. Instruments parasti atrasts kaut kur bēniņos, vecātēva mājās vai līdzīgi, ar apgalvojumu- tas ir Stradivari oriģināls, kas būvēts 1727 gadā. Visbiežāk man nākas šos antikvāro priekšmetu mīlētājus sarūgtināt, jo labākajā gadijumā tās parasti ir deviņpadsmitā gadsimta sākumā būvētas sērijveida produkcijas vijoles.
Laikam jau tas tā ir, jo nereti mēs nespējam objektīvi novērtēt to, kas mums pieder. ?
Kuriozi, protams, ir arī tas, ka vairumā gadījumu, kad mūziķi pie manis griežas ar jautājumu, vai vispār ir vērts restaurēt viņu veco instrumentu, jo tas iegādāts blusu tirgū par 200 Euro, man gadās vijoles īpašnieku iepriecināt, jo tur atklājas stīgu skanējuma pērles- instrumenti, kas patiešām ir vērtīgi. Bet es varu pastāstīt kādu pavisam citu atgadījumu, kas nav noticis ar mani, bet gan ar kādu no maniem paziņām, kas pirms dažiem gadiem nopirka māju Dienvidfrancijā. Pārdevējam pašam nebija laika māju iztīrīt un viņš piedāvāja pircējam vienoties par to, ka viņš to izdarīs pats, bet pārdevējs atlaidīs no mājas cenas kādus 15000 frankus.
Nav slikti...
Jā, pircējs bija ar mieru un tīrot māju, vācot konteineru pēc konteinera, kādā no kastēm viņš atrada senu čella instrumentu, atradējs devās uz Parīzi un saņēma ekspertīzi , kas apliecināja instrumenta vērtību. Pircējs nekavējoši zvanīja mājas pārdevējam, lai atdotu vērtīgo instrumentu. Un tagad seko stāsta interesantākā un skaistākā daļa. Pārdevējs sacīja, esmu apdzīvojis šo namu 30 gadus , ja neesmu vīžojis māju uzkopt un man pat nav ne jausmas par to, ka tāds instruments eksistē, tad es to Jums dāvinu, jo jūs to atradāt. Un ziniet, cik maksāja šis čells, tā bija šīs mājas cena. Vai nav skaists stāsts?
Kādu skaņdarbu klausīsimies?
Man patiktu Vivaldi.
Lai skan Vivaldi sonāte čellam un klavierēm.
Pirmkārt jau Vivaldi bija meiteņu patversmes pārvaldnieks, un tad tikai komponists un mūziķis, viņš šīm bezpajumtniecēm meitenēm ļāva muzicēt un spēlēja priekšā, lai gan tas bija laiks, kad sievietes vēl nedrīkstēja spēlēt stīgu instrumentus un profesijas bija stingri nodalītas vīriešu un sieviešu profesijās.
No šodienas skatu punkta Vivaldi varētu dēvēt ne tikai par komponistu, bet arī par sieviešu tiesību aizstāvi…… Stīgu instrumentu materiāli kopš šiem senajiem laikiem nav mainījusies. Kādi tie nepieciešami labam instrumentam?
Materiāli, kas nepieciešami vijoļbūvei patiešām paliek nemainīgi. Karkass ir no priedes koka, instrumenta sienas un citas detaļas no kļavas koka.Šie kokmateriāli nodrošina vislabāko akustisko skanējumu.
Vai Jūs pats šos materiālus sagatavojat vai Jums tos piegādā?
Es sāku darbu ar materiālu, kas atgādina no koka stumbra izgrieztas tortes šķēles.
Kas ir Jūsu mīļākie instrumenti? Ne vienmēr tie dārgākie un tie pirktākie, es augstu vērtēju vienkāršibu un emocionalitāti, kas pavada vijoli no 18. gadsimta sākuma. Tās ir Sandnah, Stueber, Hamber un Hamilfoth vijoles , kas būvētas Saksijā. Tāpat 19. gadsimta itāļu meistaru instrumenti, kurus konstruējis Amati. Viņš tiešām ir šī klasiskā vijoles modeļa pamatlicējs. Bet Gurnier Delčezur es mīlu vairāk kā Stradivari, viņš prata piesķirt vijoļbūvei fenomenāli smalkas sistemātiskās domāšanas nianses.
Vai Jūs pazīstat mūziķus, kas spēlē Jūsu būvētos instrumentus? Lielāko daļu. Ar maniem instrumentiem spēlē Hamburgas operā un Simfoniskajā orķestri Jūs atradīsit manas vijoles Štutgartes simfoniskajā orķestrī, Vidusvācijas Sabiedriskās televīzijas simfoniskā orķestra mūziķu rokās / Mitteldeutscher Rundfunk Leipcigā, baroka stīgu ansambļi izmanto manus pakalpojumus. Vinterlinga vijoles es eksportēju uz Amsterdamu, Pitspurgu un Vīni.
Kas Jūsuprāt ir dārgs instruments?
Dārgs ir relatīvs jēdziens, bet man ir nācies restaurēt Stradivari vijoles, kuru vērtība sasniedz 3-4 000 000 euro.
Vai nav dīvaina sajūta, turēt rokās tādu instrumentu?
Ir dīvaini. Tas ir traki.
Kāda ir Jūsu muzikālā gaume?
Es šodien vairs neklausos tik daudz mūzikas kā kādreiz , esmu slikts koncertu apmeklētājs. Man neiedomājami smagi noskatīties uz to sasprindzinājumu, kāds zālē valda visu koncerta laiku., stundu, pusotras. Un tikai tad, kad koncerts ir beidzies, kad noskanējuši aplausi, mūziķi beidzot atskaņo īstu mūziku.
Jūs esat ļoti jūtīgs cilvēks.
Tāds es laikam esmu.
Ko darīsim? Klausīsimies mūziku.
Šoreiz lai tas būtu fragments no Rimska Korsakova Šeherezādes.
Kā teiksiet, tā būs.