Ilona Brūvere

Goran Gora strādā pie jauna albuma.

Un tāda tukša klusuma nemaz nav.

Skaņu pasaule laikam ir tā, kas ir manī un ne uz mirkli mani nepamet.

Vai tev, sacerot un dzirdot mūziku, ir svarīgi, kur tu atrodies, nesen esi atgriezies no Izraēlas, vai tas ietekmējis tavu muzikālo gaumi?

Visas skaņas, kuras es pirms tam biju ierakstījis savam jaunajam albumam, nu es varu izmest miskastē. Dabas skaņas Izraēlā vienkārši ierakstīju diktafonā. Vidusjūru. Kalnus un tuksnesi kā klusuma paraugus, jo tāda tukša klusuma nemaz nav – katrā klusumā jau kaut kas skan. Mēs tikai bieži vien tam nepievēršam uzmanību. Izraēlā es saskāros ar tādiem dabas trokšņu scenārijam, kurus es, pat ja labi gribētu, pats nebūtu varējis izdomāt. Tie bija tādi nobeigti sižeti. Piemēram, Afrikāņu katoļu koris, kas iznāk no baznīcas. Meitene, kas spēlē flautu, kad pāri lido militārā lidmašīna. Protams, es to visu varētu arī atrast un samontēt, bet iespaids būtu sintētisks. Pašreiz no Izraēlas esmu atvedis dzīvu skaņu, kas noteikti noderēs manam jaunajam albumam.

Tas bija tava Izraēlas ceļojuma mērķis?

Nav jau tā, ka tu nospraud mērķi un dodies, vienmēr ir kas tāds, kas notiek apkārt un visu izmaina- šo ceļu, mērķus un uzdevumus sev. Tas vienmēr iespaido vai satricina. Rakstīt mūziku gan es jau varu jebkur. Nu esmu to iemācījies. Vairs nav tā. ka es nolienu kaut kur kaktiņā, lai koncentrētos vai gaidītu iedvesmu.

Vai tu mūziku dzirdi vienmēr?

Jā, nepārtraukti. Nesen lasīju VISS CITS IR TROKSNIS un tur bija nodaļa par Gustavu Māleru. Tas bija ļoti interesanti – tāds kā ceļojums manī pašā, jo visi Mālera paradumi sakrīt ar manējiem. Un tas ir mazliet biedējoši. Arī viņš saka. ka netiek vaļā no tā, ka galvā nepārtraukti skan mūzika. Tie ir tādi milzīgi simfoniski palagi, kurus ietērpt notīs ir diezgan grūti. To visu nevar noķert, viss griežas, viss iet uz priekšu. Skaņu pasaule laikam tiešām ir tā, kas mani ne uz mirkli nepamet. .

Nepamet kā ikdienas paradumi Mālera dzīves stāstā?

Mālers, piemēram, varēja stundām ilgi skatīties ārā pa logu.

Ņujorkā, kur viņš vadīja orķestri, Mālera dzīvoklis bija ļoti augstu- kādā debesskrāpī. Arī man logs ir mīļākā vieta visā mājā. Man ārkārtīgi patīk skatīties pa logu, un es to varu darīt stundām ilgi.

Tas, ko tu tur redzi, tev ir atklājums?

Nē. Pārsvarā es redzu ritmu. Laika plūdumu. Un interesanti ir tas, kā pasaule atšķiras Rīgā uz Brīvības ielas vai mājā pie jūras, vai ezera. Tas viss nonāk manā nākamā albuma skaņu konceptā.

Vēl, Mālers bija Riharda

Strausa vienaudzis un Strauss bija ļoti populārs, bet Mālers citāds – lēnāk dzīvoja, lēnāk strādāja un lēnāk sacerēja mūziku, kas tolaik skanēja ārpus laika. Atzinību viņš ieguva tikai pēc nāves. Tas mierina.

Tev jau gan vēl līdz nāvei traki daudz laika…

Mūziķus šodien pieņemts vērtēt pēc pārdoto biļešu skaita, pēc Youtube skatījumiem un Facebook klikšķiem, bet tas nevar būt kvalitātes kritērijs.

Ko tu parasti klausies?

Pašreiz man topā ir latviešu mūzika. Grupai Laika suns, manuprāt, ir iespaidīgs jauns albums, vēl man patīk Sound Poets. un tas, ko dara latviešu hiphoperi. Mēģinu iedziļināties latviešu mūzikā un saprast. kas tur notiek. Tā es varbūt meklēju savu īsto vietu mūsu mazajā mūzikas biznesā.

Tātad savu vietu mūzikas vidē tu vēl  turpini meklēt…

Es laikam mazāk meklēju, bet gan mēģinu runāt par lietām, par kurām citi mūzikā nerunā. Meklēju savus tematus mūzikā, un tad skatos, vai par to jau kāds runā vai nerunā. Negribas atkārtoties.

Kāda klasiskā mūzika ir tava?

Man ļoti patīk tas pats Mālers, Šopēns, Stīvs Reihs, dažādu laikmetu mūzika, bet Bahu es nevaru klausīties. Tas man ir par smagu. Viņš, manuprāt, ir īsts metālists.

Kā tu uztver sadzīviskas parādības un ikdienas rūpes – nervozi, vitāli vai filozofiski? Kā tulko savas dzīves notikumus?

Jāatzīst, ka es visu izjūtu saasināti, esmu pārlieku jūtīgs pret visu, kas notiek apkārt. Lai cik dīvaini man tas pašam liktos, laikam esmu pārlieku emocionāls…

Tava emocionalitāte tev ir pārsteigums?

Man vienmēr licies, kas esmu ciets kā krams, biju sev to tā iestāstījis. Bet pārāk emocionāli uztverot pasauli dzīvot tomēr ir ļoti grūti.

Kā tiec galā ar savu emocionālo pasaules uztveri​?

Laikam jau man nav tādas vienotas formulas. Es mēģinu uz visu paskatīties no cita skatupunkta. Kādreiz pārdzīvoju par kaut kādām politiskām norisēm, šodien es politiku redzu tikai kā varas faktoru, uz kuru jau spēju noraudzīties ar zināmu distanci. Ja paskatos no tāda skatupunkta, tad man šīs politiskās norises šķiet visai smieklīgas.

Būtu smieklīgi, ja tam visam nebūtu ne īpaši smieklīgas sekas.

Tā jau ir, bet man paliek vieglāk, kad saprotu – ja tas ir viņu bizness, ja viņi to tā uztver, tad tas mani tieši neskar. Tā

ir vieglāk to visu panest. Un tik bieži var redzēt, ka tur viss ir sarunāts, un kam par to, kas būs, kāds bonuss pienāksies – tur vairs neiet runa par ideāliem. Esmu sapratis. ka manos spēkos nav to mainīt, bet esmu pārliecināts, ka dzīvē par visu ir jāmaksā, un katrs saņems pēc nopelniem.

Tev ir gadījies par to pārliecināties?

Man jau gribas domāt, ka man atpakaļ nāk labais, ko esmu paspējis izdarīt. Bija viens periods, kad man bija veģetatīvā distonija, un viss bija slikti, bail bija iet uz ielas, braukt ar sabiedrisko transportu vai uzstāties. Un tad es sapratu, ka es visu laiku domāju par kaut kādu mistisku atbildību. Kaut vai koncertā, vienmēr likās – man ir obligāti jāpatīk! Un tad es to visu pamainīju un sajēdzu, ka tie, kas nāk, taču grib dzirdēt to koncertu. Sāku vairāk komunicēt, stāstīt cilvēkiem par savām pārdomām, pārdzīvojumiem un sapratu, ka publika mani saprot. Es mainīju uzstādījumu, kā eju pie cilvēkiem, un viņi nāk man pretī.

No kā tu baidies?

No augstuma. Sākumā man bija drausmīgas bailes sēdēt uz kamieļa. Tad apradu, un nekas, bet kad viņš piegāja pie kraujas malas, tad sāku stresot. Jā. Dzīvē man drīzāk ir tāda apziņa, ka dzīvoju ārpus visiem likumiem un normām, ne tā, kā būtu jādzīvo. Un tad ir bailes par to, vai sistēma neizskauž cilvēkus, kas iet savu ceļu. Vai vienmēr uzvar sistēma, jeb arī tu kā cilvēks, vari to uzvarēt, nenododot savus ideālus. No tā man mazliet ir bail. To materiālā pasaulē varētu saukt par stabilitāti, gan materiālo, gan garīgo. Un tās pat nav bailes, bet gan izaicinājums. Katrreiz, kad esmu izlēmis aiziet no stabila darba, nodoties tikai muzicēšanai un mūzikas rakstīšanai, dīvainā kārtā beigās viss tomēr nokārtojas. Pēdējoreiz, kad uzteicu darbu bārā, pašā krīzes epicentrā, atkal nonācu tik pazīstamajā neziņas koridorā, kad tu nezini, kas notiks, kad beigsies pēdējā alga. Bet tad sākās sadarbība ar teātriem, kas turpinājās veselus piecus gadus. Laikam jau ir tā, ka tad, ja tu dari, to, kas tev jādara, un ko tu mīli, viss kaut kā saliekas un ir kārtībā.

Vai ir tāda ideāla vieta pasaulē, kur tu gribētu būt?

Es gribētu būt mazpilsētā.

Tam taču nav nekādu šķēršļu….

Diviem māksliniekiem ar mūsu dzīves ritmu tas tomēr pašreiz nebūs iespējams. Man patīk mikrovides, nevis lielpilsētas. Man patīk tur, kur visi viens otru pazīst.

Kas tevi tik ļoti piesaista mazpilsētas klimatam?

Laikam jau drošība. Tāda komforta zona, kas ir pazīstama. Man nepieciešams šis komforts, lai varētu rakstīt mūziku. Es nevarētu ilgi uzturēties kaut kādā Ņujorkas viesnīcā. Varbūt es varētu rakstīt mūziku Portugālē, man liekas, ka es jau tur jau esmu bijis kaut kad pirms tam, varbūt kādā citā dzīvē.

Kāpēc tieši Portugāle?

Es ceļojumus reti kad atceros. Protams, zinu, kur esmu bijis, bet sajūtas nereti neatceros. Toties no Portugāles atceros visu.

Kad biju mazs bērns, manam tēvam bija tante, kas aizrāvās ar paredzēšanu un teica, ka es iepriekšējā dzīvē esmu bijis portugāļu sieviete, kas jūrā zaudējusi vīru un pie jūras līdz mūža beigām viņu gaidījusi. Man Portugālē pazīstama tiešām likās katra flīzīte uz ielas. Tā man vēl nekad un nekur citur nav bijis, nekur citur vēl tā neesmu juties.

Vai tev ir draugi vai tikai labi paziņas?

Pāris ir. Es gan neesmu baigi labais draugs, neesmu tusētājs. Bet mēs dažreiz uzspēlējam šahu. Tie vairāk ir tādi bērnības draugi. Varam netikties vairākus mēnešus vai gadus, bet liekas, ka šķīrāmies tikai vakar. Es arī nemēģinu izlikties par baigo draugu, ar kuru kopā var iet uz hokeju un citādi visādi darīties, bet es zinu, ka viņiem varu uzticēties.

Bet uz hokeju taču tu ej, vismaz uz Rēdlihu spēlēm?

Laikam jau es nemaz par hokeju neinteresētos, ja Rēdlihi nespēlētu hokeju. Kādreiz mēs mācījāmies vienā skolā, mūsu vecāki strādāja televīzijā un draudzējās, mēs bieži tikāmies.

Kā sākās fonds Viegli? Ar to, ka tev patika lasīt Ziedoni, ar to, ka satiki dzejnieku, kas tev ļoti tuvs, ar kādu iedomu?

Arī tas sākās krīzes zemākajā punktā, ar Jauniešu forumu, kuru rīkoja Nora Ikstena un Ināra Kehre, lai dalītos domās par to kā

ķepuroties ārā no krīzes. Un tās bija interesantas idejas, jocīgā kārtā mēs turpinājām tikties arī pēc foruma un sapratām, ka jāsāk pašiem ar sevi, nevis ar kaut ko mistiski monumentālu. Mēs sākām sakopt vidi un tā nonācām līdz Ziedonim.

Ziedonis pirms četrdesmit gadiem izveidoja iniciatīvo grupu Latvijas vides sakopšanai un tā darbojās gadus trīsdesmit.

Mēs par to lasījām Tu tepatās un Kurzemītē. Satikām pašu Ziedoni un tālāk viss notika pats no sevis, kā jau dzīvē tas notiek.

Arī šodien viss, kas notiek fondā tev nozīmē tikšanos ar Ziedoni?

Esam ar Imanta gādību pārņēmuši Ziedoņa Murjāņu māju, kur viņš gribēja, lai turpinās jaunrades process. Un tā vieta patiešām ir enerģētiski tik uzlādēta, ka tur ir viegli radīt. Mēs laikam turpinām stāstīt par Ziedoni, un arī apbalvojums Laiks Ziedonim ir viņa ideja.

Tu lasi, tev atliek laiks lasīšanai, kā saceri savu dziesmu tekstus?

Ar mazu bērnu lasīt ir ļoti grūti, bet kad es nonācu slimnīcā ar apendicītu, biju iemetis somā Sorokinu un jutos neiedomājami laimīgs, izrāvis grāmatu cauri no A līdz Z. Man lasīt ļoti patīk.

Kāda literatūra uz tevi atstājusi vislielāko iespaidu?

Man gribētos domāt, ka tas ir Francs Kafka.

Tā laikam mums visiem jaunībā šķiet, ja dzīvojam ideālu un tēlu pasaulē….

Vēl man ļoti patīk ķīniešu tautas pasakas, kurās viss ir iespējams, ja esi godīgs pret sevi un taisnīgs pret citiem. Mūsu pasakas ir mazliet citādākas, ar Antiņiem, nabaga tēva dēliem, kas cīnās un neuzvar. Pasakās gribas, lai noteikti uzvar labais.

Vai tev ir sapnis?

Man ļoti gribētos savu darbistabu.