Saruna ar aktrisi un runas pedagoģi Zani Daudziņu

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Ieraugot tevi ekrānā vai kādā no dzīvespriecīgajām Pannas izrādēm, fani sarosās un biksta viens otram Re, kur Zane, re, kur Zane! Bet pedagoga darbs paliek aiz kadra, tāpēc gribas zināt, kā tas sākās, kā Tu kļuvi par skolotāju?

Jūtos dzīves apdāvināta, mana ikdiena ar aktiera darbu savienojumā ar pedagoģiju, ir ļoti krāsaina un dažāda. Es aizdomājos par to, ka varētu būt skolotāja aptuveni sešu gadu vecumā. Pirmo reizi dabā es skolotāju ieraudzīju, kad mani aizveda uz sagatavošanas klasi 49. vidusskolā. Tad man likās, ka skolotājs ir tāds Dievs. Tolaik gan es neko daudz par Dievu nezināju, bet skolotājs man šķita liels,varens un brīnumains.

Tu taču neiestājies Teātra fakultātē, jo gribēji būt skolotāja..

Ar laiku jau tā mana iekšējā vilkme mainījās. Kad biju kādus divpadsmit gadus veca, es ieraudzīju Andri Bērziņu Dailes teātra sestās studijas diplomdarbā Sapnis vasaras naktī un neprātīgi viņā iemīlējos. Tajā brīdī es pat īsti nesapratu, ka esmu iemīlējusies, bet kaut kā manī uzjundījās tādas dīvainas jūtas, kuras pat šodien grūti formulēt. Un tā izrāde man likās tik neiedomājami krāšņa!

Mēs, jaunie kinostudijas kadri, Aivars Kalniņš, es un Juris Podnieks Dailes teātrī filmējām šo Kārļa Auškāpa 6. studijas diplomdarba izrādi. Tā bija mana otrā filmiņa, mans pirmais kinožurnāls. Laikam jau tolaik tiešām nebija nevienas meitenes, sievietes vai omes, kas septiņdesmito gadu beigās nebūtu iemīlējusies Andrī.

Noteikti atceros, ka tur tā mīla Oberonam – Andrim Bērziņam ar Anitu Grūbi bija kaislīga un skaista!

Es atceros tikai, kā Anita gulēja savā liliju šūpuļtīklā un šūpojās, Andris runāja Šekspīra tekstu…

Bet es atceros, cik kaislīgi viņi abi skūpstījās, un manī – tādā naivā meitenē, ieraugot dzīvu kontaktu uz skatuves, arī kaut kas sakustējās. Kopš tā brīža es sāku apmeklēt visas izrādes, kurās spēlēja Andris Bērziņš, sāku griezt ārā no žurnāliem bildītes, man bija tāda mape, kurā es to visu krāju. Visādas skrandiņas, kādas vien par viņu varēja atrast.

Anitas Grūbes bildītes tu nekrāji?

Nē, man tā orientācija tobrīd bija viennozīmīga. Un tolaik Andris bija ļoti populārs arī filmās. Kaut kas tajā viņa enerģētikā, tajā bezkaunībā un sliktā puiša tēlā man šķita ļoti vilinošs, un tas kā tāds magnēts mani arī piesaistīja teātrim. Ar laiku es pamanīju, ka esmu sākusi iet ne tikai uz Andra Bērziņa izrādēm, es sāku iet uz teātri kā tādu. Daudz un dikti, un aizvien vairāk, un tad manī radās tāda bezkaunīga doma, ka es arī to varētu. Un ja ne labāk, tad vismaz tāpat. Un tā pamazām, pamazām es sāku pietuvoties teātrim, bet tas bija garš un grūts ceļš. Kad es jau tādā cienījamā vecumā – divdesmit piecos gados, biju tikusi aktieros. man tomēr pietika prāta studēt režiju

Arī Rūdolfs Plēpis Aktieru fakultātē iestājās loti vēlu…

Bet viņš taču ir vīrietis.! Tie ir pilnīgi citi noteikumi. Un Latvijā šis robežas ir ļoti stingras. Ja noguli savu vilcienu, tad esi ārā no spēles. Man gan arī šajā ziņā kaut kā veicies. Jau biju beigusi Filoloģijas fakultāti un pastrādājusi Dānijā par aukli. Tieši

tur es saņēmu drosmi un sapratu – vai nu tagad, vai nekad.

Kad atgriezos, liktenis mani veiksmīgi bija savedis kopā ar Pēteri Krilovu, tolaik viņam bija studija Zalktis. Tur es kādu laiku nostrādāju par režisora asistenti un mangoju naudu filmai par Kaupo, kuru tā arī neuzņēma. Es nebiju talantīga menedžere.

Tomēr jāatzīst, ka atrast naudu pilnmetrāžas filmai bez valsts atbalsta ir gandrīz neiespējami.

Pēterim tas bija tāds sapņu projekts, bet es caur viņu nokļuvu mazliet tuvāk teātrim. Sāku braukt uz Daugavpili un skatīties, kā Krilova studenti iestudē Krilova slavenās izrādes. Velnus, piemēram, esmu redzējusi vismaz reizes astoņpadsmit. Tā bija pasaule, kura man tik ļoti aizmigloja acis un apbūra! Mācoties Jura Rijnieka kursā es tomēr sapratu, ka prīma es nebūšu, nebūšu pirmā plāna aktrise. Man toreiz bija tā, ka gandrīz jālec Daugavā. Es biju tik ļoti atkarīga no sapņa par teātri, tas jau bija slimīgi. Piemēram, ja man kaut kur bija jāiet, tad es noteikti gāju garām Jaunajam Rīgas teātrim. Man bija svarīgi, tur vismaz paiet garām, pat tādā dienā, kad man nebija nodarbību. Cik šai teātra sapnī nav asaru izraudāts! Un ir jau skaidrs, ka to, kas tev mīļāks par Dievu, viņš tev noteikti atņem.

Šai hipotēzei gribētos piekrist, to dzīve laikam apliecina vienmēr.

Bet savā ziņā tas viss notika tieši tā, kā tam vajadzēja notikt. Pēdējā kursā man piedzima dēliņš Kārlis, un beidzot manās smadzenēs kaut kas sakustējās. Vērtību sistēma nostājās kaut kādā saprātīgākā orbītā. Tad es tiešām sapratu, ka teātris dzīvē nav viss. Par to es visu mūžu Kārlim būšu pateicīga, viņš veda mani pie prāta. Nevar visu dzīvē likt uz vienu kārti, jo tad ja tā kārts izšļūk no rokām, tad tu esi nelaimīgs cilvēks, kuram dzīvē nav jēgas. Nu jā, kad es to teātri no sevis atlaidu un sapratu, ka bērns, ģimene un cilvēku attiecības tomēr dzīvē ir pats svarīgākais, tad pēkšņi man sāka uzrasties visādas lomiņas. Kur tik es neesmu spēlējusi – sākumā Dailes teātrī, vairākus gadus otrajos, trešajos plānos. Politiskajā teātrī pie Zagorska Hamletā. Pirms Jaunatnes teātra slēgšanas es jau bērnu izrādēs spēlēju lielākas lomas. Un Kabatā, un Austrumu robežā.

Un kā tavā dzīvē ienāca pedagoģija?

Tur mani vienkārši ievilka ar varu. Un laikam jau tas bērnības sapnis būt par skolotāju arī nostrādāja savu. Protams, ka kaut kur jau manā zemapziņā tas kavējās – doma par to, ka es varētu būt skolotāja. Bet ne jau tagad, kad man tik ļoti gribas spēlēt, es domāju. Kad būšu veca tantiņa, tad es, protams, varētu būt skolotāja, tā man likās. Bet, kad mēs bijām pirmajā kursā, Juris Rijnieks mums bija uzdevis tādu rakstu darbu – kas es esmu, un ko es gribētu darīt? Kad mēs fakultāti beidzām, Juris mums atdeva tos papīrus, un man tur bija rakstīts tāds teikums – es varētu būt arī skolotāja. Es tikai tolaik vēl nezināju, ka mans priekšmets varētu būt runa. Šo mazo vēstulīti sev jau sen biju aizmirsusi. Ja jau tur tā bija rakstīts, tad jau laikam es to gribēju.

Selfijs ar Juri Rijnieku, Dzintru Mendziņu un Aivu Birbeli

Bet kā sanāca?

Dzintra Mendziņa ir mana šīs profesijas mamma, viņa ir īsta runas pedagoģe. Un Dzintra man pateica – tev jānāk, man vajag vietnieku! Es sāku iet uz Mendziņas runas nodarbībām. Un tā es tur sēdēju un rakstīju visu, ko redzu. Pierakstīju vingrinājumus, piezīmēju to, kā viņa strādā, Mendziņa sāka mani mest iekšā kaut kādās stundās un man riktīgi iepatikās. Kādreiz likās, ka runa ir tik garlaicīga salīdzinājumā ar aktieru meistarību, bet nu jau sen es tā nedomāju. Manuprāt, tā ir daudz smalkāka štelle un ļoti ekskluzīva profesija. Tur noder gan zināšanas aktiermeistarībā, gan mana filologa izglītība, kas ļauj apvienot zināšanas valodas iespējās un artikulācijas īpatnībās. Es taču varu saviem studentiem piedāvāt plašu literatūras klāstu!

Tas nozīmē, ka klausoties radio vai skatoties kādu TV raidījumu, tu pirmkārt dzirdi nepareizos akcentus un runas defektus?

Manī sēž profesionālais kretīnisms, kas liedz uztvert būtisko, ja tur parādās problēmas ar loģiskajiem akcentiem. Un es esmu šad un tad nokaitinājusi Vili, komentējot ziņu lasītājus un skaļi labojot kļūdas. Tad Vilis vienmēr saka – es taču dzirdu, ko cilvēks grib pateikt! Bet man vajag precīzu izrunu, lai es varētu valodu baudīt. Diemžēl manī ir tāda nepatīkama blakne.

Kādi ir raksturīgākie vingrinājumi izrunas korekcijai?

Varbūt var sākt ar to, ka tu paņem avīzi un lasi tekstu, kā iekožoties katrā skaņā. Ir svarīgi Iegrauzties katrā līdzskanī un izgaršot katru patskani, tas ir darbs ar runu! Tas ir ceļš uz to, lai pievērstu uzmanību niansēm, kā izkožot no teksta jēgu. Man ļoti patīk mēles mežģis, ko man atnesa kāds students. Pupa pa kapeikai. Pamēģini, pasaki sešas reizes no vietas bez apstājas un atkārto atkal; pupa-pa-kapeikai-pupa-pa-kapeikai-pupa….

Tas tāds īsiņš, nav garāka ?

Bet tu pamēģini, tā tik liekas, ka tas ir viegli. Tu redzēsi, kā viss štoterējas un mežģas! Bet lai iet arī garāks tekstiņš – šis žagaru saišķis nav mans žagaru saišķis, bet tas žagaru saišķis, kas pārsiets šķērsām ar šņori, ir mans žagaru saišķis! Tos mežģus jau var izdomāt arī pats, šodien es, braucot pie studentiem, izdomāju – brūnajās burciņās ir blīvi sablenderēts biešu biezenis!

Pedagoga darbs jau ir brīnišķīga iespēja uzturēt sevi formā.

Es arī pamēģināju, man nepatika, daudziem no šiem cilvēkiem studijas nemaz neinteresē, pasniedzējs studenta acīs nereti ir ķīlnieks – vecāku samaksātajai naudai, viņa nepiepildītajām ambīcijām un slinkumam. Tā man nācās atzīt, ka pedagoga darbam neesmu piemērota.

Es apzinos, ka aktiera profesija it kā ir prestižāka nekā pedagoga darbs, bet man tas vitāli nepieciešams, tāpēc man patiešām rūp, vai es tam esmu piemērota. Es nemitīgi uzdodu sev jautājumu, vai esmu formā, vai aizvien vēl varu un protu darīt savu darbu? Runas stundas man liek būt radošai un aktīvai. Šīs stundas ir kā viena aktiera teātris, pedagogam jāievelk audzēkņi savā interešu lokā. Man tas jāizdara un jānotur uzmanība to pusotru stundu, lai viņi ir gatavi izdarīt visu, ko es no viņiem prasu. Tas ir arī veids, kā visu laiku spodrināt savus aktiermeistarības ieročus.

Cik ilgā laikā žurnālists varētu uzlabot savu izrunu?

Var jau arī vienas dienas laikā daudz ko izdarīt. Bet man liekas, ikviena profesionāļa pienākums ir sevi pilnveidot visu mūžu. Atlaist jau nevar ne mirkli. Nevingrinot ķermeni vai prātu, attīstība nav iespējama. Bez nemitīga darba ar sevi, tu kļūsti neefektīvs un garlaicīgs. Man, piemēram, ļoti patīk Arnolda Liniņa patskaņu līdzskaņu tabula ar mamama-mememe-mimimi utt.

Es to arī atceros, ar šo tabulu sākās katra viņa nodarbība.

Jā, ja šo tabulu katru dienu atkārto, tad pēc pāris nedēļām var jau lepoties ar neaprakstāmu artikulācijas uzrāvienu. Tad jau cilvēks daudz mazāk pārsakās un beidzot izrunā galotnes.

Tavs Ugunsgrēka tēls Helēna latviski runā ar krievu akcentu,

kā tu zini, kādam jābūt šim akcentam?

Tas ir tas pats, ja tu kādam, kas kustina ausis, jautātu, kā viņš to dara. Man intuitīvi labi padodas atdarināt dažādus runas veidus.

Tā ir mana fonoloģiskā dzirde, kas to pasaka priekšā. Kad uzlieku visus tos ragus un nagus un mākslīgās skropstas, es uzreiz automātiski pāreju uz to dīvaino Helēnas valodu. Un to jau visi kolēģi jau ir pieņēmuši.

Vai tev pašai smiekli nenāk?

Smiekli nāk tad, ja partneris nevar noturēties un smejas. Tad ir grūti. Atceros, kā pat Uldis Dumpis sasmējās. Tad nav viegli neizkrist no lomas.

Tev ir kāds liels aktrises sapnis?

Es gribētu nodzīvot garu mūžu un spēlēt vecu večiņu vērienīgā vēsturiskā kostīmu filmā – drāmā. Zinu, ka man daži gadi dzīvē ir bijuši pilnīgi tukši, viss it kā iet savu gaitu, bet es sev nepatīku, man ar sevi ir garlaicīgi. Labi, ka pēc tam tomēr izdodas piepildīt visu, kas izsapņots. Bet pašreiz nav skaidrs, ko tālāk – esmu strādājusi teātrī, man ir interesantas lomas, un esmu filmējusies dažāda žanra darbos. Tas viss jau ir noticis. Pedagoga darbs man palīdz prasīt no sevis vairāk. Kādreiz man likās, ka nemaz neesmu tam piemērota, bet nu esmu sākusi studēt doktorantūrā.

Ģimenes draugu laivas braucienā

Kā tu satiki Vili?

Tas notika laivu braucienā. Biju sākusi aktīvi interesēties par teātri, un mani pazīstams puisis uzaicinājis piedalīties braucienā pa Gauju. Es mācēju būvēt telti, iekurt ugunskuru, labi smaiļoju. Laiks bija auksts un es toreiz Vilim( Vilis Daudziņš-aktrises vīrs) aizdevu sava tēva džemperi, tas arī viss. Mēs jau tur tā nemaz nesatikāmies, man tur bija citas simpātijas. Citreiz mēs atkal abi tā labi un dulli sadejojāmies. Tas laikam bija izšķiroši. Un tad Vilis kaut kad, pārpratuma pēc, mani uzaicināja uz Zoodārzu. Tas notika tāpēc, ka Daudziņš, zvanot pavisam citai Zanei, īsti nesaprata, kam piezvanījis, un tikai pēc kāda laika aptvēra, ka tā esmu es. Mēs tai dienā traki daudz smējāmies, bet iepazīšanās notika ļoti pakāpeniski.

Man patika, kā ģimenes draugu laivu braucienā, diezgan pasen, Kaspara Znotiņa septiņgadīgais puika, kad citi vēl gulēja, bet mēs jau rosījāmies pie ugunskura, pateica – tu esi tāda puikmeitene! Man ļoti patika šis apzīmējums. Tāda es laikam esmu.