Iemūrētais. Komponists Ēriks Ešenvalds

Spread the love

Eriks Esenvalds_2

Neļaut mūzikai izplūst no rokām. Saruna ar komponistu Ēriku Ešenvaldu.

Šogad 19. maijā pirmizrāde Ērika Ešenvalda un Ineses Zanderes operai IEMŪRĒTIE

Tā ir mana otrā opera, saka Ēriks. Pirmā bija Augļu koks ir Jāzeps LNO Mazajā zālē. Tagad ir Lielā zāle. Milzīgs satraukums. Un bail nav par to, kas un kā tur notiks, bet gan par uzdrīkstēšanos stāstīt savu stāstu no lielās skatuves. Ja jau būtu tāda Plačido Domingo pieredze, tad, es domāju, vairs nebūtu bail. Ir kaut kā tā, ka tie projekti man iet pa priekšu, un es jūtos psiholoģiski kails. Man gribētos būt nobriedušākam. Bet māksla iet pa priekšu, velk mani līdz un es sekoju kā bērns. Tas vairs nav solītis pa solītim, uz to strādā visas maņas.

Kā jūs strādājāt kopā ar Inesi Zanderi?

Man jau vajag no Ineses pabeigtu libretu, darbu, kas kļūst man par operas mūzikas mugurkaulu. Tas ir ļoti mūsdienīgs un reālistisks stāsts par bibliotēkas celtniecību. Tur ir gan labās, gan kreisās rokas, un abas darbojas vienlaicīgi, nezinot, vienas nezina, ko dara tās otras. Tur ir bibliotekāre un arhitekts ar savu mīlas stāstu. Otrs pāris ir celtnieks un dzejniece. Solistu nav daudz, tikai seši, bet divi sastāvi. Sižetā mēs brīdi pa brīdim arī aizejam mītiskajā pasaulē, kur darbojas šie tēli. Man ļoti patīk Ineses Zanderes librets. Kad Inese man iedod šo mugurkaulu, es to apaudzēju ar miesu, ar savu muzikālo redzējumu. Diriģents būs Māris Sirmais, režisore Laura Groza- Ķibere. Lomās; Inga Šļubovska-Kancēviča, Ieva Parša, Raimonds Bramanis un vēl deviņi solisti. Man patīk tīra manta.

Kas ir tīra manta? Tie ir dzīvesstāsti.

Kāds pašreiz ir tavējais? Kas bez operas vēl notiek tavā dzīvē?

Nākamgad būšu rezidences mākslinieks Hārvarda Universitātē. Strādāšu ar jaunajiem mūziķiem un komponistiem. Lasīšu lekcijas, strādāšu ar koriem. Tikko kā biju Bostonā, kora mūzikas konferencē. Tur vien amerikāņu diriģente demonstrēja, kā koris izpilda dažāda stila mūziku. Viņa bija iekļāvusi programmā arī manu dziesmu O Salutaris hostia, mēs ar viņu vēl pirms tam satikāmies. Bet tad koris nodziedāja to dziesmu bez jebkādas atdeves un tēlu krāsām. Es lecu kājās un jautāju, vai es drīkstu divas minūtes pievērsties korim? Jā, lūdzu, viņa teica. Es teicu – nodziedāsim vēlreiz, es diriģēšu. Skatieties uz mani, nebrauciet kā traktors taktij pāri, bet gan drīzāk velciet atpakaļ, neļaujiet mūzikai izplūst no rokām. Dziedāsim kā plūstoša upe! Un mēs tā nodziedājām, zālē ovācijas un tāds īss intermeco šai lekcijā. Tur es toreiz saņēmu ceļazīmi uz Hārvardu, jo Universitātes muzikālais priekšnieks tur sēdēja un klausījās.

Tev vairāk iznāk būt ārzemēs nekā Latvijā?

Tā jau nav, tā tikai liekās, bet tikko atgriezos no tūres Amerikas Savienotajās valstīs. Tur strādāju ar koriem universitātēs un koledžās, vērtēju un analizēju jauno komponistu skaņdarbus. Kolēģi saka – tev jādibina savs koris, kas atskaņo tavus skaņdarbus, neviens cits to neizdarīs labāk. Paldies, atbildu, kad man būs savs koris, es mūziku vairs nekomponēšu, tas aizņems visu manu prātu un laiku. Nē, man primārais ir komponēt, tāpēc es arī esmu Latvijā, dzīvoju ar sievu un bērniem Salaspilī, kur arī rakstu mūziku. Protams, reizi mēnesī esmu prom, bet tā ir tāda kā profesionāla piešprice, vajag sekot jaunākajām vēsmām, jābūt apgrozībā un, protams, jānest Latvijas vārds pasaulē.

Tu strādā ļoti daudz, tikko saņemta Lielā mūzikas balva, uzrakstīta mūzika Renāra Vimbas aktierfilmas debijai, kas šogad Berlīnē ieguvusi Kristāla Lāci, tā ir tava pirmā mūzika pilnmetrāžas filmai?

Tas bija ļoti laikietilpīgs un patīkams darbs. Man tur, pirmkārt, bija vajadzīgs klusums. Ja savu simfonisko mūziku es varu rakstīt arī tad, kad man mājās apkārt čalo bērni, tad šajā gadījumā man bija vajadzīgs pilnīgs klusums. Tas bija kas pavisam jauns un kas pavisam cits. Te es jau dzīvoju ar polifono skaņu klucīšiem, kurus bīdīju un transformēju. Strādāju pa naktīm, jo darbs prasīja pilnīgu klusumu. Laika bija maz, jo Islandiešu komponists bija no filmas atteicies un nodošanas termiņi strauji tuvojās. Nu jā, tad Renārs uzaicināja mani, un es jau viņu pazinu, mēs kopā bijām braukuši manās Ziemeļblāzmas ekspedīcijās. Uz Aļasku, uz Īslandi, Grenlandi, Skandināviju.

Kad un kā radās doma par šīm ekspedīcijām?

2011. gadā es sāku strādāt Kembridžas Universitātē. Sēdēju universitātes bibliotēkā, kur tu tiec klāt pie grāmatplauktiem un pats tās vari aptaustīt. Tad nereti vēlā vakara stundā tu esi viens pats visā stāvā. Un tu sēdi ar tām grāmatām un saproti, cik cilvēce tomēr ir maza! Tā apkopota un salikta šais desmit bibliotēkas stāvos. Tur es sapratu, ka gribu stāstīt patiesus stāstus par Ziemeļblāzmu, nevis apskatīt mūzikā savas sajūtas. Ekvatora zemēs tādu mītu nav, viņi Ziemeļblāzmu neredz. Bet Jaunzēlandē, Skandināvijā, Aļaskā tie stāsti un ticējumi ir. Tā ir unikāla vērtība pasaules kultūras mantojumā. Jā, un tad mēs devāmies ekspedīcijā, lai nofilmētu šos dzīvos stāstniekus. Bet idejas pirmsākums laikam ir vēl pirms septiņiem gadiem, kad Nīderlandē mūsu Radio koris nodziedāja manu Viltus saules, kora dziesmu par dabas parādību. Specifiskos apstākļos, saulei rietot un tai lecot, debesīs parādās vairākas saules. Tā ir fizika. Kādam producentam Nīderlandē tas ļoti patika. Viņš teica, raksti trīsdaļīgu ciklu korim un kamerorķestrim. Otru es uzrakstīju Viltus mēneši, arī naktī tādi ir. Orķestris to nospēlēja, un es teicu, tagad rakstīšu par Ziemeļblāzmu, es tikai Ziemeļblāzmu nekad vēl nebiju redzējis. Tad producents sacīja, es tev iedošu 1000 eiro, aizbrauksi, paskatīsies Ziemeļblāzmu? Nu, ja, es atbildēju.

Un tā, mēs ar sievu uz nedēļas nogali aizbraucam un Norvēģijas ziemeļiem uz Trumsi. Bet tā arī Ziemeļblāzmu neieraudzījām, jo debesis bija apmākušās. Neko neredzējām. Pēc tam es tam producentam teicu – Tas bija fantastiski!… Vai es varēju atzīties, ka neesmu neko redzējis? Tā kā neko tomēr nebiju redzējis, es iesniedzu Kultūrkapitāla fondam radošo braucienu, lai dotos uz ziemeļiem vērot Ziemeļblāzmu uz ilgāku laiku, kā arī aizsākt vismaz kaut kādu nezināmu sadarbību ar ziemeļiem šajā projektā. Un es jau biju gudrāks, biju salasījies un izstudējies. Un skaidrs, ka jābrauc vismaz uz piecām dienām, tad vienā vismaz skaidras debesis trāpīsies.

Un trāpījās?

Jā. Man atlika tur tikai izbraukt no pilsētas. Un tad es redzēju Ziemeļblāzmu. Kad es to redzēju, sapratu, simfonija būs! Materiālus turpināju vākt arī Kembridžā.

Un galu galā kļuvi arī par savas Ziemeļblāzmas simfonijas producentu?

Tā sanāca. Tas ir multimediāls projekts, kurā parādās 22 stāstnieki, kas izstāsta, izdzied 33 savas tautasdziesmas, teikas, ticējumus. Pirms gada mēs simfoniju atskaņojām mūsu operā, nākamais atskaņojums ir Berlīnē ar Berlīnes simfonisko orķestri šogad aprīlī, bet nākamgad Sietlā/ ASV, Londonā un Toronto/ Kanādā. Pirmatskaņojumu atbalstīja Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomes sekretariāts, bet visu trīs ekspedīciju lielākie atbalstītāji bija ārzemju latvieši. Viņi brauca no Anglijas un Kanādas, lai būtu klāt pirmatskaņojumā. Latvijā šogad vēl plānots atskaņojums Liepājas koncertzālē Lielais Dzintars un Ventspilī. Ceru, ka tur būs arī pirmizrāde Renāra Vimbas dokumentālajai filmai par manu ekspedīciju Ziemeļu gaisma. Komponista dienasgrāmata. Nākamā simfonija būs par vulkāniem. Tas būs flautas koncerts. Soliste Dita Krenberga. Vulkāns jau ir kā mute, no kuras nāk gaiss, dūmi un uguns. Savā ziņā tā zemes dzīļu elpa ir līdzīga flautas elpai un izelpai. Tas būs vulkāna dialogs ar flautu. Atkal brauksim ekspedīcijās, šoreiz uz Japānu, Malaiziju un Jaunzēlandi. Tā būs simfonija ar dabas skaņām.

Vai tev vēl atliek laika citām domām

Šīs multimediālās simfonijas ir mana pašiniciatīva. Pirmo producēju es pats. Redzēs, kā ar otro ies. Pēc vulkāniem nāks ūdeņi, pēc tam būs vēji. Katra simfonija prasa 2-3 gadus darba. Pa starpu ir tādi mazāki darbiņi. Ja tu zini, ko tu gribi izdarīt, tad pašam nākas bīdīt tās lietas.

Kad tu klausies mūziku?

Es klausos visu laiku. Klausos Jauno mūziku. Nevaru ciest klausīties bezgalīgas klasiskās mūzikas interpretācijas. Man tam nav laika. Un to es nesaprotu. Tā nav mana stihija. Ja esmu skaņdarbu noklausījies, esmu atzīmējis lietas, kas man tajā patīk, tas arī ir viss, Man vairāk nevajag. Šodien taču top tik daudz skaņdarbu, un mēs tik maz tos dzirdam un klausāmies. Arī bibliotēkās šīs notis nav pieejamas.

Kādu komponistu skaņdarbus klausies vairāk nekā citus?

Man nav mīļāko komponistu, man ir mīļākie skaņdarbi. Sākot jau ar Ravēla Zosmāmiņas pasakām, tas it kā nemaz nav tāds šedevrs, bet tur ir tie skaistie skaņu dārzi do mažorā! Vai jaunā mūzika, kuru rakstījuši Braiens Fērniho, Maikls Finisijs, Džonatans Hārvijs, tagad arī islandieti Annu Torvaldsdotiru un amerikāni Deividu Lengu visur atskaņo. Tas viss ir komplicēti vai vienkārši pierakstīts, bet skan tik ļoti emocionāli un spilgti! Tur var just dabu, kā tā pārkarsētajā tuksnesī san un šņāc. To es dzirdu un jūtu. Esmu tajā iekšā.

3 thoughts on “Iemūrētais. Komponists Ēriks Ešenvalds

  1. Kas ir intervijas autors? – vai te (“Kantā”) ar visiem runā tikai Ilona Brūvere, vai ir arī citi autori?

  2. doloremque provident sunt quia sint ea magnam aut rem blanditiis corporis et omnis beatae at asperiores sunt. dolorum sit vel ea veritatis est molestiae ut at. sit quo nisi aliquid rerum at corrupti voluptatum.

Komentāri