Lasu, ko tu šorīt rakstīji: Mēs burzām un staipām savus priekšstatus kā dziju, lai uzspiestu to citiem. Tu saki, ka dzejā atklājot, ko tu domā un jūti, tu uzstiep to citiem?

Uzraksti pantiņu, protams, ka uzstiep – kādam tas ir jāklausās.

Kas negrib, var taču neklausīties. Tad te rakstīts, radošs darbs – patriotisks pasākums. Vai viss, ko tu dari ?

Nē, tā tulkošana. Padarot valodas pieejamas grāmatām un enciklopēdijām, lai tās būtu pieejamas. Lai pēc iespējas vairāk pieejams mums ir tas, kas aktuāls vai interesants citos platuma grādos.

Tad tu vari teikt, ka tev tagad vairāk patīk tulkot nekā rakstīt dzejoļus?

Gan tas, gan tas man patīk. Abi divi ir kārdinājumi. Pēkšņi sagribas. Tas ir ideālā variantā, bet gadās arī tā, kā bija ar Eddu , kad nāca Lilija Dinere un teica, mēs gribam uzvest Zintnieces pareģojumu kustību teātrī, bet vajag tekstu. Es saku, brauciet pie Knuta. Es tai brīdī ņēmos ar saviem jūras dzejoļiem, bet Knuts teica, ka strādā pie pēdējā sējuma Kopotajiem rakstiem un nevar neko citu darīt. Lai tik tas Bērziņš to sataisa, patiesībā Knuts jau to vienmēr ir gribējis, tikai aiz pārprasta biedriskuma, par to nav izteicies. Bet es jau mācījos valodu, lai pārtulkotu Egīla Plikpaura Grima dēla sāgu ar skaldu dzejoļiem Egils Skalagrimsons. Pie tā es laikam šajā dzīvē vairs netikšu. Tas ir vēl grūtāks uzdevums – lēns darbs, lai būtu pantmērs, fonētikas gājieni un keningi. Tēlu sistēma un tās zīmējums. To man vienmēr ir gribējies. Bet Knuts jau kopš pašas jaunības rakstījis dzejoļus, kur ir Odena motīvi; Kas pasaules kokā ir pakārts un caurdūris sevi ar paša šķēpu, izdzird pasauli, izpēta rūnas un rūnu rakstus, kur katrs ir sava maģiska formula un noslēpums. Tas Knutam vienmēr ir paticis. Un ja Knuts nevar, tad tas kādam citam ir jādara. Un mani tas arī interesē, man tā ir bauda! Izaicinājums un šausmas.

Kāpēc šausmas?

Jo tu visu laiku jūti, cik tu esi stulbs un nevarīgs. Tas ir risks. Vai iznāks labi vai sliktāk? Kā jau vienmēr kaut ko darot. Var iznākt, bet var būt arī tā, ka nākamajā dienā ir cauri – garām.

Tu teici Jūras dziesmas, vai tev jūra pašam ir svarīga?

Kā jau visiem. Protams, ka jūra visiem patīk.

Ir jau arī citi, kam patīk kalni…

Eddā ir viena tāda vieta, kur apprecas Dievs un Dieviete, patiesībā Dievs un Milžu meita, viņi norunā dzīvot pie jūras, kas ir viņa stihija, un tad kādu laiku kalnos, kas ir mednieces, Milžu meitas stihija. Man nepatīk pie jūras, viņa saka, kur naktī modina jūrā ķērkdama kaija. Bet viņš atkal mežos nevar paciest vilku gaudas. Jā, man patīk jūras plašums.

Tu esi ticīgs, vai tu pats kultivē kādu no reliģijām?

Kas ir ticīgs? Es neesmu pieķēries vienai reliģiskai doktrīnai. Es jūtu un zinu, ka tās visas ir cilvēku radītas, lai atbildētu uz eksistenciāliem jautājumiem, bet kas tos radījis – Radītājs, par kuru mēs neko nezinām un droši vien arī neuzzināsim. Vai varbūt pašās beigās uzzināsim? Ne es musulmanis, ne es žids, ne es kristīgs cilvēks. Bet es eju baznīcā un mošejā, jo tur ir tas cilvēku garīgais pacēlums, tur cilvēks koncentrējas uz Dieva uzdotajiem jautājumiem. Kāpēc es esmu, kāpēc esmu tāds, kādam man nevajadzētu būt?

Vai, tulkojot sakrālos tekstus ilgākā laika posmā, tu pats esi mainījies?

Kaut ko darīdams jau varbūt arī cilvēks kaut ko iemācās.

Paliek zināšanas par tiem tekstiem, spēja vērtēt, bet nav tā, ka manī sāktos garīga renesanse vai es kļūtu baltāks. Liekas, ka nē, bet tu jau pats nekad nevari zināt, kas notiek ar tevi tur iekšā.

Kāpēc tev senislandiešu mitoloģiskie un poētiskie teksti Eddas dziesmas ir tik tuva grāmata?

Nezinu. Protams, ka jebkurš uzdevums, jebkuras pārvarētas grūtības sagādā kaut kādas emocijas.

Tātad viss, ko tu dari, ir tev tāds uzdevums?

Ne tikai, tā ir arī bauda. Jā, bauda un uzdevums, jo es jau darbā neeju, lai nopelnītu naudu. Esmu strādājis tikai par naktssargu.

Krievu armijā esmu dienējis. Citādāk es vienmēr daru tikai to, kas man patīk.

Tava valodas izjūta ir īpaša, tā ir īpašāka par to, kā valodu izjūtam mēs, kas to tikai lieto. Kā pie tevis atnāk dzejoļi?

Citreiz sapnī, bieži no rīta pusmiegā atnāk vārdu saskaņas, ritmi.

Tad tu celies augšā un raksti?

Es pabīdu sev tuvāk kādu papīrīti un uzmetu tur ritmus un skaņas, kas ienākuši prātā. Bet vēlāk tas varbūt pavisam cits dzejolis, nekā liekas sākumā. Sākum;a nemaz nevar zin;at, aks san;aks pēc tam. Tas man vienmēr ir pārsteigums, ko dzeja izstāsta. Bet man ir vesels šķūnītis ar dzejas materiāliem un es ar tiem būvēju, pielietoju visur, kur vajag un kādus vajag tos dēlīšus. Tajā visā ir kaut kāds amatnieciskums. Es esmu paņēmis kādu būvkonstrukcijas elementu, es to varu ielikt jebkurā vietā, kur man tikai iegribēsies, varbūt tai brīdī pat bez vajadzības. Jā,es esmu kā amatnieks, kuram sagatavoti stāv lietas koki un citi materiāli, lai tos var izmantot pēc vajadzības. Zinu, ka citiem – vispirms ir emocijas, un tad nāk vārdi. Tas tad liek iet mežā un to lietaskoku cirst.

Bet tev ir šķūnītis, kur paņemt…

Jā. Man ir diezgan daudz sāktu un nepabeigtu dzejoļu. Drīz jau man atkal būs gatavs vesels krājums. Jāsāk gatavot grāmata, kura sauksies Idilles vai Medeņa metri vai līdzīgi. Gribu drusciņ pamēģināt Medeņa metrus, gribu citu tematiku, ne tautisko, ne par kumeliņiem.

Kas tie ir tie Medeņa metri?

Nu ko es tev stāstīšu. Te izlasi, drusku murgaini, bet te rakstīts – runājot par Medeņa metriem ir tāpat kā profesoram Endzelīnam, dažreiz jāskatās pašam savā pareizrakstības vārdnīcā. Viņš ņem tautasdziesmas elementus un iztaisa no tiem savas septiņas dzejas formas, kurās domājas ielicis latvju tautas poēzijas būtību. Apmēram tā:

nāca pār kalniņu rakstītu villaini mīļa Māras māte

apstājās lēnīga zem kuplas liepas

raudzījās māmuļa uz savu pasauli

uz savu gaismu, ciet acis vērusi…

Elementi jau nāk no tautas dziesmām, bet viņš sataisa lielākas struktūras. Tur ir ritma pārkritumi, tas iedziedās uz augšu, tad uz leju un koķetē ar tautasdziesmas metrikas iespējām, tās paplašinot.

Sanāk tāds kā reperējums...

Vai es zinu, kas ir reperējums? Nē. Tas tikai tā izklausās. jo man ir tāda prātnieka balss. Tā ir tautasdziesmu metrika.

Nu un kā tas viss atšķiras no tiem kumeliņiem?

Man viņš atšķirtos ar to, ka te nav runa par tautasdziesmu, bet gan par folkloras tēliem tautasdziesmu realitātē.

 

Korāns pirms mēneša iznācis jaunajā metienā, vai tu zini, cik daudz ir šo grāmatu, kas nonāks grāmatu veikalos ?

Tas jāprasa izdevējam, es to nezinu.

Un kas notiek ar Eddas dziesmām?

Eddas dziesmām tiek gatavota elektroniskā versija. To dara Mikus Porietis, cilvēks ar diviem atlantiem, uz dzeju un prozu un visām tām interneta lietām turpat Rozes apgādā. Mans uzdevums arī ir kaut ko jaunu pielikt klāt šim uzdevumam. Patiesībā jau visa tā Eddas literatūra ir daudz plašāka par Ķēniņa kodeksu,kurš tai grāmatā ir ar tām krāsainajām lapām un par to visu kopumā, kas funkcionē apritē. Daudz ir tādu tekstu, kurus zinātnieki uzlūko ar lielu skepsi. Ja jau tagad būs milzīga apjoma elektroniskā grāmata, tad jau vajadzētu vēl kaut ko pietulkot klāt. Pagānismā jau islandiešiem un norvēģiem tā Eddas poētika vēl bija dzīva. Cilvēki lasīja, saprata un klausījās, bet dvēselēs jau bija kļuvuši par labiem kristiešiem. Un man liekas, ka tur vajadzētu vēl tādu gabalu iztulkot par dvēseles glābšanu Saules dziesma. Tad vēl ir teksti, kas ir saglabājušies tikai kā fragmenti sāgās.

Kas ir Eddas poētika?

Tas ir noteikts toniskais ritms, ritma vienības, kur organizējošais elements ir disonanse un aliterācija. Tie ir atkārtojumi.

Tu zini neiedomājami daudzas valodas?

Kad vajag, es varu saburtot, bet ne jau tā, ka es zinātu.

Es studēju turku valodu un vesela grupa, tās kas tuvas tai valodu grupai. Sākot no jakutiem līdz Uzbekiem tuksnesī pie Afganistānas un Turkmēņiem. Pievolgā Tatāri. Pie divdesmit valodām, tad jādomā, ko saukt par valodu, bet ko par dialektu.

Tad vēl ir tādas civilizējošās valodas turku saimē – persiešu un latīņu valoda. Filozofiskā literatūra un dzeja bez tām nav iedomājama. Arī tās es drusku pamācījos. No tām es arī tulkoju.

Un tad vēl no slāvu, zviedru un ebreju. Drīz Pētergailī iznāks manis tulkotā ķīniešu dzeja.

Valodas ir tava mūža aizraušanās, kā tas sākās, tu atceries?

Atceros, lai varētu klausīties BBC, Amerikas balsi vai Eiropas radio, es sāku mācīties poļu valodu, jo tur radiosignālā nebija traucējumu, dažreiz gan varēja dzirdēt attālu šņākoņu, bet pie mums varēja droši klausīties. Es nopirku čehu mācību grāmatu, jo poļu valodā mācību grāmatas nebija, sāku mācīties, noabonēju čehu literatūras avīzi, skatījos dzejolīšus, kas man iepatikās, sāku lasīt poļu dzeju. Tad krievu armijā dienēdams, lasīju Inostrannaja literatura. Un tur jau es sāku tulkot Šimborska dzejoļus. Arābu valodu gan es pats mēģināju jau skolas laikā iemācīties, sēžot bibliotēkā. Gāja grūti, bet kaut kā pamazām iemācījos.

Kāpēc sāki tulkot Korānu?

Man iepriekš trāpījās Bībeles dzeja,un, kā jau viss notiek nejauši, es nejauši uzzināju, ka Bībele visa nav vienāda kā Luteram un Glikam. Tur ir gan prozas teksti, gan kvēla praviešu sludināšana, gan arī liriskā dzeja. Liroepika. Ijaba grāmatā ir tik interesanta dzeja, kas ir pavisam citāda, kā tā cita, kur Bībelē viss ir skaists, bet vienāds. Es braucu pie Averinceva uz Maskavu, kurš tulkoja Ijaba grāmatu. Tur es daudz mācījos. Tur atklājās pirmskristīgie priekšstati par ebreju kultūru gan ritmā, gan tekstā. Tad atbrauca no lēģera Knuts Skujenieks, kurš no parindeņa bija tulkojis Augsto dziesmu – Dziesmu dziesmu. Ar viņu kopā sēdēja cionists, kas savus svētos rakstus zināja no galvas. Tas viņam vārdu pa vārdam tos bubināja ebreju valodā, un viņš klausījās krievisko parindeni. Knuts klausījās to skaņu simfoniju un pārtulkoja kā tautas liriku. Kā mīlestības dziesmas. Kā kāzu dziesmu kopojumu. Tā bija būtiska garīgā barība gan jauniem puišiem, gan veciem cilvēkiem.

Vieniem, lai sapņotu par mīlestību…

Jā vieniem par jaunības skaistumu, bet otriem, tiem vecajiem, par Dievu. Cietumā jau nedrīkstēja būt garīga rakstura grāmatu, tatāriem esot viena bijusi paslēpta, bet uzraugi tā arī nav atraduši.

Kā tu saproties ar savu dēlu Ansi Ataolu Bērziņu?

Mums ir labvēlīga vienaldzība. Mēs respektējam viens otru.

Katrs no mums ir ļoti aizņemts ar savām lietām. Mans dēls ir zinātnieks, tūlīt aizstāvēs doktora disertāciju.

Kāda ir tava attieksme šai akmens mešanas epopejā pie Saeimas nama un tiesvedības kaislībām, kas vēl nav norimušas Bērziņa lietā?

Man liekas, ka tas bija pozitīvi. Protams, pēc jebkurām sabiedriskajām aktivitātēm nāk līdzi putas, gruži un agresivitāte. Es nezinu, kurā brīdī ir attaisnots sist vai bojāt sabiedrisku mantu. Es tos akmeņus droši vien nemestu. Bet šim notikumam bija mobilizējoša loma. Postpadomju saeimas izaugsmes gaitā, kura vēl aizvien nav mainījusi savu politiku, tas bija liels solis. Tika pasludināta Saeimas atlaišana, un tas savā ziņā bija saistīts ar šī notikuma sociāli psiholoģisko efektu. Tas nepārprotami noskaidroja, ka sabiedrība ir noskaņota pret šo saeimu un daža laba kliķe cieta zaudējumus. Dažs labs blēdis pārgāja uz citām darbības sfērām. Lai gan sabiedrība jau nākamo saeimu ievēlēja stipri līdzīgu iepriekšējai.

Vai tev bez dzejas cita dzīve ir?

Ko tik es nedaru! Tagad iešu pagalmu sakopt un gaidīšu talciniekus, kas man palīdzēs kaut ko iestādīt vai savest kārtībā pēc ziemas. Man viss dzīvē patīk. Te pagalmā kaķi staigā un vārnas lido. Tā te ir pierasts.