Nacionālā teātra direktors par teātri, televīziju un Labvakaru

Vai Ojārs Rubenis sevi jūt un saprot kā žurnālistu vai teātra cilvēku? Kas ir cilvēks, kas bijis Nacionālās Radio un TV padomes priekšsēdētājs? Kāds, kas pārvalda un dara, vai žurnālists, kas vienmēr sapņojis par teātri?

Katrā ziņā, es neesmu izteikts priekšnieks, tas ir skaidrs. Viss, ko esmu varējis izdarīt, liecina tikai par pašdisciplīnu un varbūt spēju, nepieciešamības gadījumā savākties, nokoncentrēties un nofunkcionēt. Un kaut kā tomēr es vienmēr esmu domājis par cilvēkiem, ar to tas viss vienmēr ir sācies.

Tas laikam pie mums pašreiz nebūs modē, izskatās, ka esi diezgan vecmodīgs​?

Jā, es esmu vecmodīgs, jo zinu, ka bez cilvēkiem it nekas nevar notikt. Visi saka – vajag ideju, un tad tā rod piepildījumu. Man ir otrādi. Man idejas un lietas, kuras es gribu izdarīt, bieži vien nāk no cilvēkiem. Piemēram, es ieraugu aktierī kādu nepierastu šķautni un mēģinu viņu ieteikt kādam režisoram, aicinu paskatīties uz viņu citām acīm. Jo idejas jau ārkārtīgi augstu vērtē, bet tās nebūt ne vienmēr ir tik ļoti izcilas.

Izdomāt laikam var visu, bet svarīgākais jau ir tas, kā tas tiek realizēts…

Un tas jau ir atkarīgs no cilvēka, kā viņš to parāda, kā katrs no mums spēj vai nespēj tās realizēt. Bet, ja runājam par mani, tas viss bija ļoti vienkārši – man pašam kādreiz gribējās būt uz skatuves, es ļoti gribēju kļūt par aktieri. Pēc skolas man tas neizdevās. Es iestājos universitātē un pēc tam, laimīgas sagadīšanās dēļ, nonācu televīzijā.

Nereti jau nejaušības ir tās, ar ko viss sākas.

Jā. Durvis nejauši atvērās, un es pa tām iegāju. Un, kad jau es pa tām durvīm iegāju, tad jau es vairs ārā negāju.

Tu vienmēr visu izdari līdz galam?

Tā es to laikam daru. Un to jau visi zina, ka es tā dēļ esmu daudz visādos sūdos iekūlies. Tā tas ir. Un tas notiek tāpēc, ka es nekad neesmu tā īsti domājis par to, kas man par to būs, vai kā es to izmantošu savās interesēs, bet gan vienkārši daru iesāktos darbus.

Negribētos neskaitāmas reizes atgriezties pie visām tām nepatikšanām, bet par televīziju man tomēr būs viens jautājums.

Par Labvakara raidījumiem astoņdesmito gadu beigās; grūti iedomāties, ka tie varēja iziet ēterā bez televīzijas vadības akcepta. Par to jau jūs, visus trīs, būtu nemitīgi jāsauc uz tepiķa un beigu beigās jāatlaiž no darba. Kā tas bija iespējams, ka tas nenotika?

Mūs tiešām sauca un mazgāja galvu katru dienu. Es jau to esmu daudzkārt stāstījis,- tas notika pavisam vienkārši, es jau televīzijā biju nostrādājis deviņus gadus, kad mēs visi trīs satikāmies un sākām šos kritiskos raidījumus. Tad tas bija kā ar sniegavīru, kas aplipis ar sniegu, veļas no kalna lejā, un to vairs nevar apturēt. Mūs sauca uz centrālkomiteju, visādi draudēja, bet mēs tik teicām – jā, jā, jā, un turpinājām. Un būtībā šos raidījumus gribēja noņemt, tikai viņi bija jau tik ļoti iegājuši apritē, ka tur vairs neko nevarēja darīt. Un redakcijā mums teica-tikai nerunājat pretī, kad jūs izsauc, tikai sakiet – vainīgi, vainīgi, vainīgi.

Jūs tā darījāt?

Jā, mēs tā darījām un varējām Labvakara raidījumus turpināt. Nopietni gatavojāmies katram raidījumam, un tās kritiskākās tēmas un jautājumus devām Jānim, viņš izskatījās naivāks par mums, lai gan īstenībā nemaz tāds nebija. Viņš tikai prata tik sirsnīgi naivi ko pajautāt vai pastāstīt. Viņš bija tas, kas tēloja Nezinīti, un viņam tas ļoti labi padevās. Otra lieta bija tā, ka mēs precīzi pārbaudījām visus faktus. Jo tad, kad esi pārbaudījis faktus, tev ir ko likt uzbraucieniem pretī.

Bet Tu taču zini, ka pat šodien, -arī tad ja ir labs, bet konjunktūrai nevēlams, neparocīgs raidījums, to izņem no programmas. Tas nemaz nav tik vienkārši – palikt ēterā, ja vadība izlēmusi

atbrīvoties no tava raidījuma.

Vienkārši tas katrā ziņā nebija. Bet mēs toreiz sākām publiski runāt par tēmām, par kurām neviens nerunāja. Bija jau noticis Rakstnieku savienības plēnums, kur Jānis Peters, Imants Ziedonis un Džemma Skulme bija pauduši savu viedokli. Viņi jau bija ar partiju saistīti. Un Maskavā bija līdzīgs raidījums Vzgljad/ Skatiens. Viņus kontrolēja vairāk nekā mūs.

Ja partijas gaiteņos šis atkusnis nebūtu sācies, nekas nebūtu noticis, arī dziesmotā revolūcija varēja beigties ar masveida slepkavībām un bez rezultāta.

Gorbačova atkusnī sistēma sašķobījās. Tanī brīdī, kad ēterā

gāja mūsu raidījums, teātra izrādes neplānoja, jo visi sēdēja pie televizoriem. Auditorijas daudzums bija neiedomājams.

Varbūt atgriezīsimies pie teātra…

Man teātris atkal sākās ar Helēnu Demakovu. Viņa mani ilgi tam pierunāja. Man jau šķiet, viņa bija ietekmējusies no Zigmara Liepiņa, kas mani laikam bija ieteicis. Bija beidzies mans padomes termiņš, es kalnos slēpoju, un man pēkšņi zvana Helēna. Es tiešām vairs neko negribēju vadīt.

Darbs padomē, noteikti, bija nervozs, tev neliekas, ka tas bija bezjēdzīgi pavadīts laiks?

Patiesībā jau nē. Mēs izveidojām visu elektronisko mediju sistēmu. Tās jau nebija, un tas, ka viņa tagad ir sačakarēta, tas ir pavisam cits jautājums, bet pirmajā padomē mēs izveidojām sistēmu, kā tam visam būtu jāstrādā, un tas funkcionē vēl šodien. Pēc diviem padomes termiņiem es vairs tiešām neko negribēju vadīt, stutēju atkal augšā Labvakaru. Tāpēc tad, kad Helēna man piezvanīja, es atteicos. Es vairs negribēju strādāt valsts darbā. Un man vairs negribējās tikties ar tiem cilvēkiem, kuri liekulīgā veidā bija tikuši pie varas politikā uz Atmodas rēķina. Otrs, kāpēc es atteicos, bija tas, ka es šaubījos par to, vai spēšu to izdarīt – vadīt teātri. Helēna mani lauza kādus 3-4 mēnešus. Un es visu laiku atteicos.

Kas bija šis lūzuma punkts?

Es teicu, sludini konkursu, ja konkursā neviens nederēs, tad runāsim tālāk. Es konkursā nepiedalījos, nevienu pēc konkursa neapstiprināja. Un tad es atceros, kā mēs ar sievu Londonā ejam pa Teita galeriju, nāk pretī Helēna un saka manai sievai – apsveicu direktora kundze! Ojāram vairs nav iespēju atteikties, viņš man solīja.

Tā bija nejauša tikšanās?

Pilnīgi nejauša. Un tad es pārbijos. Atnācu uz teātri. Līne iedeva man rozi, un es te paliku. Domāju, trīs gadi pamēģināšu, bet nu jau būs kādi desmit.

Teātris iesūc sevī? Vai neesi jau tik dziļi iekšā, ka tevi vairs ārā izvilkt nevarēs?

Tas ir funkcionāra, bet radošs darbs, un ja nav radošas dzirksts, tad teātrī strādāt nevar. Kad atnācu uz teātri, pāris mēnešus biju pilnīgā šokā. Nevarēju iedomāties, kā ar to visu tikt galā. Sākot no budžeta un beidzot ar likumiem. Repertuārs līdz galam vēl nebija sastādīts. Sākumā es domāju, atnākšu, visu apgriezīšu kājām gaisā. Un tad es, paldies Dievam, sapratu, ka to nemaz nevar izdarīt. Tas viss notiek lēnām. Un nav tā, ka uzreiz jāmaina aktieri vai radošais personāls. Ir jāmaina sabiedrības domāšana. Uzreiz visu nevar salauzt. Tāpat kā jebkurās attiecībās. Lai ko mainītu, paiet laiks. Un atbilde uz šo jautājumu ir tikai apmeklētāju skaits.

Kāda tev ir sajūta vadīt teātri, kur uz komandtiltiņa reiz stāvējis

Amtmanis Briedīts?

Arī viņš bija tikai cilvēks. Ar saviem kritumiem, kāpumiem, kļūdām un nodevībām. Man nekad nav bijis elku. Es augstu vērtēju daudzus cilvēkus par padarīto vai par viņu cilvēcību, bet elku man nekad nav bijis. Mākslā jau ir tā, ka pastāv kaut kādas pamatvērtības. Tās nemainās. Arī skatuve vienmēr būs skatuve, bet viss pārējais mākslā mainās nenormālā ātrumā. Un tad tu domā, ko varētu paņemt līdz no tā cita laika, to, kas vislabāk šodien strādā. Esmu šais gados pāris reizes uzkāpis uz tukšas skatuves un domājis – no šīs skatuves kolektīvs, par ko tev jātur rūpe, katru vakaru uzrunā 800 skatītājus. Citreiz stāvu ārā un skatos, kā jumts notīrīts, kā durvju kliņķi noslaucīti vai reklāma izlikta, un atkal atceros atbildību. Un labi vien ir, ka man pietiek prāta to izslēgt no apziņas, jo tikai tad var strādāt un kaut ko izdarīt.

Vai tu gribi būt direktors-diktators?

Diktators ne, bet stingrāku vārdu gan es gribētu iemācīties teikt. Es tā te neienācu, un tas tā nenotika. Nu jau visi ir samierinājušies ar to, ka es te esmu.( smejas)

Varbūt varam drusku vairāk parunāt par Nacionālā teātra repertuāra plāniem?

Tur uzrādās divas lietas – viena, saskatīt tendences, kas parādīsies nākotnē, iet mazliet pa priekšu laikam. Otra – vēl drusku, drusku atgriezties atpakaļ, lai nepazaudētu skatītāju šodien, jo lielākajai daļai to solīti uz priekšu nemaz nevajag, viņu domāšanu pārstrukturēt mēs nevaram. Un ar to nodarboties ir pilnīgi lieki. Es skatos, kā Francijā un Vācijā vecākās paaudzes cilvēki sajūsmināti skatās avangardu, pie mums tas laikam nebūtu iespējams, jo sabiedrības vēsturiskā un sociālā attīstība piedāvā šo konservatīvo, nacionāli noskaņoto skatītāju ar padomju pēcgaršu. Bet pie mums uz teātri iet visi, ne tikai bagātnieki un intelektuāļi! Latvijā teātris aizvien ir sirds un prāta veldzēšanas vieta.

Kāds ir risinājums tavai idejai par modernu Nacionālo teātri?

Mums ir dažādas izrādes, piemēram, spēlējam vecās Skroderdienas un jaunās, un Indrai Rogai jaunā Skroderdienu izrāde sanākusi ļoti forša. Pavisam citā raksturā. Tad mēs spēlējam Latgolu, un cilvēki nāk un priecājas, ka mēs to varam. Mēs spēlējam Mirušās dvēseles, bet vienā brīdī dodam ārā Voiceku, kas ir viena no manām mīļākajām izrādēm. Es jau domāju, ka mūsu konservatīvajam skatītājam Voiceks nepatiks, bet viņš tomēr jautā – kāpēc teātris to izvēlējies? Tad skatītājs vismaz aizdomājas, tā vismaz man liekas. Un notiek brīnums- šī konservatīvā publika tomēr spēj atzīties un pateikt – Kirila Serebreņikova Mirušās dvēseles ir labākais, ko esmu redzējis mūsu – Nacionālajā teātrī.

Serebreņikovs tomēr ir viens no izcilākajiem teātra režisoriem.

Konservatīvajai latviešu publikai pie tā ir jāpierod. Un vēl mums visiem kopā šeit teātrī ir izdevies apgūt abas mazās zāles. Uz abām vairs nevar dabūt biļetes, tās ir izpārdotas. Un tur iet sarežģīts materiāls. Gribas ticēt, ka esam to kuģi pagriezuši tā, lai katram šeit ir ko redzēt, gan tiem, kas visai konservatīvi uztver teātra mākslu, gan tiem, kurus skatuve rosina domāt un just. Un es esmu ļoti pateicīgs kolektīvam, ka mēs visi kopā esam varējuši šo lielo kuģi iestūrēt jaunos ūdeņos. Es vienmēr atceros, ko man teica Normunds Naumanis, Ojār, ja tev teātrī gadā ir divas labas izrādes, tu vari būt laimīgs! Un ja viena vēl varbūt pat ir izcila, tad es tev saku – tas nav iespējams!

Un ko tu šajā gadījumā izvēlies no Naumaņa piedāvātā?

Es gribētu, lai viss ir līmenī. Lai nav nobrauciena. Un tas ir atkarīgs no režisoriem. Man patika, kā Alvis teica filmā – ja režisoram ir gaume, tad nobraucienu nebūs. Un, lai ko arī darītu teātra direktors, vissvarīgākais cilvēks tomēr izrādes tapšanā ir režisors. Un tā mums aizvien vēl ir problēma, lai gan režisoru ir daudz, bet ja es tā paskatos, tad režisora harizma, domāšana, un pasaules pieredze ir retajam.

Tāda taču ir ne tikai Latvijas, bet arī pasaules teātra gājēju un teātra spēlētāju vienīgā atziņa…

Nu, jā, bet kad man aktieru trupā atkal sākas burkšķēšana, tad es saku, nosauciet man režisorus, kas jums pasaulē šķiet piemēroti šai profesijai. Viņi varbūt var nosaukt piecus, es desmit, bet tā jau ir tāda iedoma. Kad Serebreņikovs iestudēja Mirušās dvēseles, visi bija starā. Kritiķi, aktieri un skatītāji. Serebreņikovs nākamajā sezonā jau iestudēs pie mums ceturto izrādi. Un pēkšņi Voicehs ir nominēts, bet balvu režisors nevar saņemt, par Raiņa sapņiem atkal nevar saņemt balvu! Mani kaitina šī mietpilsoniskā attieksme pret mākslu, kas nenovērtē patiesi radošu personību.

Kādu dramaturģisko materiālu tu gribētu redzēt savā teātrī tuvākajās sezonās?

Man gribētos divas lietas. Pirmā – lai režisori vairāk strādā ar aktieriem. Es teātri gribētu redzēt kā aktieru templi, lai skatītājs nāk redzēt aktierus. Kādreiz nāca uz Līni un Radziņu, uz Pļaviņu un Cilinski. Es gribu, lai skatītāji nāk uz Ditu Lūriņu un Maiju Doveiku vai Gundaru Grasbergu. Uz Dumpi jau nāk visi, Dumpi jau visi grib redzēt, tāpat kā Raimondu Paulu. (smejas) Un otrs sapnis ir klasisks uzvedums, piemēram, Hamlets tā, kā tas ir uzrakstīts, bet uzrunājot skatītāju šodien- tā ir augstākā pilotāža!

Tas tev tik ļoti patiktu?

Jā, tā man patiktu.

Bet man tomēr labāk patiktu Kirils Serebreņikovs un Kairišs ar savu Uguni un nakti !

Tad jau vēl šai kompānijā būtu jāpiemin arī Seņkova Antigone. Es redzu, cik filigrānā pilotāžā Elmārs Seņkovs iestudē Ezeriņa noveles, cik ļoti materiāls pietuvināts tam laikam, un cik tas ir šodienīgs!

Tu jau dzīvo teātrī?‘

Citādāk nemaz nevar. Mana sieva pie tā jau ir pieradusi. Viņa nekad neprasa – kur tu iesi un kad būsi? Man mājās ir savs intendants. Un teātris ir tāda ļoti īpaša vieta – tas nevajadzīgos izspļauj pats. Ja tu neatdod sevi visu, tas atriebjas. Un man jau nekam citam vairs laika nepietiek.

Iedzert ar draugiem arī nav laika?

Iedzert ar draugiem ir laiks. Un tad es varbūt drusku par daudz runāju. Bet par draugiem man ir labs stāsts no mūsu kopīgajiem televīzijas laikiem; kad tu iekāp liftā, tur ir pilns ar cilvēkiem, un kāds tev kā vienmēr prasa, kā tev iet. Tu saki, ka forši. Un redzi, ka visi tai liftā tā drusku sagumst. Bet ja tu saki, ka sūdīgi, tad visi pārējie tā kā uzelpo, jūtas forši, tā kā izslienas – nu redz, es vēl rullēju! (smejas)

Kas ir tas, ko tu nevari piedot?

Ir telefona numuri, kurus esmu izdzēsis no atmiņas, ir cilvēki, kuriem es mācos nedot roku, ir tādi, kurus pasveicinu, bet eju tālāk. Esmu sasniedzis tādu vecumu, kad jau varu domāt, runāt un darīt to, ko vēlos. Imants Ziedonis man kādreiz iemācīja vienu lietu, viņš teica – tavā dzīvē būs tikai daži cilvēki, kuriem tu varēsi uzticēties, un kuru viedoklis tev būs svarīgs. Un tā tas ir. Kas man krīt uz nerviem – muļķība.

Tu redzi sapņus?

Sapņus es redzu tādus šausmīgus, visu, kas dienā piedzīvots.

Tad jau mēs sapnī šonakt satiksimies.