Domas par karu un mieru. Jaunākā Intas Rukas foto kolekcija

 

Kā tu šoreiz izvēlējies savus varoņus? Citreiz Tev tas notiek uzrunājot cilvēkus uz ielas vai citur, kur ieraugi sejas, kas tevi uzrunā, šoreiz ir citādāk? Kā tu atradi cilvēkus, kas var un prot stāstīt par karu, kā zināji, ka gribi bildēt tieši viņus?

Šī jau ir otrā mana kolekcija par karu, pirmā bija Somijai, kur bildēju sievietes, kas piedalījās Somu krievu karā 1939. gadā. Man bija tulks, es varēju uzdot jautājumus. Un dažus no tiem stāstiem es atceros ilgāk nekā citus. Tie paliek prātā un tā kā turpinās. Kāda sieviete stāstīja, kad Sarkanā armija uzbruka, viņa bija uz lauka, paņēma klēpī abas mazās meitenītes un nokrita zemē, lai bērni neko neredz, bet lidmašīna ar šāviņiem lidoja tik zemu, viņa varēja saskatīt pilota seju. Tad es sāku par karu interesēties nopietnāk. Es biju spiesta to darīt. Satiku Lauru, kuras vecvecāki bija iepazinušies šai karā. Tie bija tie pirmie stāsti, kas mani rosināja stāstīt par karu.

Kā pie tevis atnāca pēckara fotogrāfijas, kas tapa Latvijā?

Helēna Demakova mani uzaicināja piedalīties izstādē Lielais miers, mazais miers. Un es sāku domāt par karu. Vai cilvēkam ir izvēle, vai nav nekādas? Man liekas, karā cilvēkam nav izvēles, bet es gribēju dzirdēt to no tiem, kas bijuši karā. Protams, es to varēju izdarīt daudz agrāk, kad katrs otrais zināja, kas ir karš, bet toreiz mani laikam tas neinteresēja. Tagad bildēju leģionārus, sarkanarmiešus un cilvēkus, kas cīnījušies Afganistānā. Ir stāsti par bērniem kara laikā. Ir vairāki stāsti par bērniem, kurus vecāki situši, lai viņi nespēlējas ar munīciju un neiet pie karavīriem. Tik lielas bija vecāku bailes, jo bērni, ātrāk nekā pieaugušie, varēja aiziet bojā.

Ko tu vēl jautāji cilvēkiem, kas redzējuši karu?

Es jautāju par bailēm, jo mums dota ir tikai viena dzīve, un katram bail mirt, mirt sāpēs un mokās. Vismaz man tā liekas. Un karā ir bailes, bet cik ilgi var baidīties? Ar laiku cilvēki pierod arī pie bailēm, Otra lieta ir izvēle – karot vai nekarot, kas rietumu civilizācijā šodien katram pilsonim tomēr pastāv. Bet visi šie cilvēki tolaik bija saņēmuši pavēstes, neviens no viņiem nebija devies karā brīvprātīgi. Mēs jau varam to visu glorificēt, bet faktiski jau tad vairs nav izvēles.

Šodien kara apstākļos visa Rietumeiropa sastāvētu tikai no cilvēkiem, kas vairs nespēj vai nevar paglābties. Brīvprātīgi doties nāvē pierunāt civilizētu un izglītotu cilvēku, spekulējot ar politisko demagoģiju, būtu neiespējami.

Domāju, ka karš, tāds, kādu mēs to zinām un pazīstam, vairs nebūs. Tāpēc jau šiem iesaukumiem vairs nebūs nekādas lielas jēgas, karotāji pāries uz terora un ķīmiskajiem uzbrukumiem, un jācer, ka tas vēl tik drīz civilizāciju neskars globālā līmenī.

Tev ir nobildēti leģionāri, sarkanarmieši, pēdējā pasaules kara liecinieki Afganistānas un Irākas kaujinieki un bēgļi, kā atšķiras šie stāsti?

Man jau liekas, ka šie stāsti ir ļoti līdzīgi. Man, kā padomju produktam, bija savs priekšstats par to, kāds bija karš, tas bija radies no padomju filmām. Un atzīšos, ka man nekad nav paticis skatīties filmas par karu. Man nav patikušas ne filmas, ne grāmatas par karu. Es nespēju skatīties cilvēku ciešanas. Bet atceros, ka tais krievu kara filmās bija tā – kareivi ievaino, atskrien tāda smuka sanitāre, viņu apsien un izvelk no karalauka. Man kara sanitārs teica, ka sanitāru vienība seko frontes līnijai, ievainotos pārsien, turpat atstāj un iet tālāk. Tikai nākamā vienība velk ārā no kara lauka tos ievainotos. Un vēl – palīdzību sanitāri sniedza gan krieviem, gan vāciešiem. Pēteris Briška, kas dienējis leģionāros, stāsta par to kā bijis ievainots abās kājās. Visu nakti rāpojis. Uz rīta pusi vācieši meklējuši ievainotos, viņu atraduši un iznesuši.

Kareivis, kuru no kara lauka iznes ienaidnieku kaujinieks, dzīvi sāk uztvert savādāk…

Faktiski karš jau uz visiem atstāj neiedomājami smagu emocionālo iespaidu Mana mamma bija Sibīrijā, tās bija atmiņas, kas viņu vajāja visu mūžu. Bija puiši, kurus bildēju, kas krievu laikā karojuši Afganistānā, viņi aizvien dzīvo citā emocionālajā realitātē nekā mēs. Tas man varbūt vairāk ļauj saprast kara veterānus, kas 9. maijā nes ziedus pie Uzvaras pieminekļa. Cilvēki, kas izgājuši cauri kara šausmām, ar tām dzīvo visu mūžu. Un vēl es vienmēr atcerēšos, ko man teica viens no leģiona karavīriem – labi, ka mani ievainoja, ja es nebūtu ievainots, mani nošautu. Karš cilvēkam liek novērtēt dzīvību, vienalga kurā pusē viņš karo. Cilvēkam tādos brīžos nav daudz iespēju.

Ir kāds īpašs cilvēks vai karalaika stāsts, par kuru tev jādomā vairāk?

Es savās kara bildēs satiku daudzus un dažādus cilvēkus. Biju arī Ebreju muzejā, satiku Vestermaņa kungu, viņš ir bijis koncentrācijas nometnē. Tas bija stāsts, kas vairāk izklausījās pēc filmas sižeta, jo sāpīgie gadi un izietie nāves loki viena cilvēka ciešanām dzīvē bija nesamērīgi. Viņš teica, ka visu mūžu nevar aizmirst tos, kas nomocīti un aizgājuši bojā. Ar šo sajūtu viņam jādzīvo. Tas ir ļoti smagi. Viņš bijis gan Rīgas Geto, kur aizgāja bojā abi viņa vecāki un māsa. Tur nošauts arī viņa brālis. Viņš bijis arī Rīgas un Dundagas koncentrācijas nometnēs. Viņa dzīvība tik bieži karājusies mata galā. Es ļoti daudz par to domāju, kāds ir ciešanu slieksnis. Varbūt tāpēc šī kolekcija mani tik ļoti nodarbina.

Šodien atkal sākam dzīvot ar karu. Bēgļu krīze Eiropā, notikumi Ķelnē un Parīzē. Un pēdējie sabiedrībā veido noraidošu attieksmi bēgļu jautājumā. Bet jāatceras, ka bēgļi nenozīmē tikai ne īpaši civilizētu cilvēku barus vai teroristu atbalstītājus, tur ir tūkstošiem cilvēku, kas cietuši no vardarbības un kara. Kādi ir bēgļi, par kuriem stāsti tu?

Es atradu Muciniekos bēgļus, kas bija ar mieru fotografēties. Viņi katrs pastāstīja savu stāstu. Un man liekas, ka tas ir svarīgi – nevis vispārīgs viedoklis, bet personīgā pieredze, kas summējas vairākās un visā mūsu pieredzē. Tā ir vieglāk saprast patiesību, nepieņemot teorētiskus spriedumus un nepolitizējot attieksmi pret dzīvi. Mēs te visādi spriedelējam par to, bet vai mēs, ja dzīvē mums nāksies pieņemt šo lēmumu, paši neizvēlēsimies bēgšanu? Mēs taču visi gribam dzīvot. Es apbrīnoju cilvēkus, kas ir armijā un spēj aizstāvēt savu valsti. Bet man liekas, ka Latvijā kara stāvoklī nepaliktu daudz cilvēku. Es laikam nebēgtu, tikai tāpēc, ka bēgšanai jau esmu par vecu. Bet mana paaudze daudz ir dzirdējusi par karu, tikai izskatās, ka cilvēki neko nav mācījušies.

Nav mācījušies šodienai?

Jā. Tā ir pieredze,kuru noliedzot, šodienas notikumus izvērtējam citā gaismā. Mēs, dīvainā kārtā, arī šodien, cenšamies šo cilvēcisko pieredzi politizēt. To es sapratu, bildējot bēgļus. Samiru un Muhamedu. Samirs mācījās Pēterburgā par IT speciālistu, kad Sīrijā sākās karš, viņš atgriezās mājās un saprata, – karā jāpieslēdzas kādam militarizētam grupējumam – jāiestājas Islama Republikas vai Asada armijā un atgriezās Pēterburgā. Kad beidzās viņa uzturēšanās atļauja. Samirs izlēma doties uz Eiropu- tā pieci sīrieši kājām nāca no Krievijas uz Latviju. Trīspadsmit stundas viņi gāja pa mežu un viens no viņiem nomira. Muhameda ģimene pārdeva visus īpašumus Sīrijā, lai viņš varētu doties prom. Abi ir Sīrijas kurdi. viņiem pat nav Sīrijas pilsonības. Bet mēs te spriežam par to, vai viņiem ir tiesības meklēt labāku dzīvi. Visi jau meklē labāku dzīvi. Sīrieši un arī latvieši, kam nav darba vai kas saņem tik mazas algas, ka nevar samaksāt savus kredītus. Mums nav tiesību šos cilvēkus nosodīt.

Kādas tad ir mūsu tiesības?

Tiesības neaizmirst, atcerēties, saprast cilvēcību, kas ir mūsu esības pamatā. Es vēstniecībā tīru un mazgāju, bet galva man ir brīva. Sapratu, ka esmu tādu pašu ekonomisko migrantu pēctece. Ja mans vecaistēvs neiebrauktu Latvijā no Polijas pagājušā gadsimta sākumā, manis nemaz nebūtu. Latvijā cilvēki ir ļoti neiecietīgi un aizmirst to, ka ikviens no mums kaut kad ir bijis un arī vēl var būt atkarīgs no citu cilvēku līdzcietības. Es neesmu pret bēgļiem. Latvijas armija piedalījās Irākas karā, tā kā arī mēs esam atbildīgi par kara sekām. Simtiem latviešu pēc Otrā pasaules kara devās bēgļu gaitās, un arī tur bija daudz ekonomisko, ne tikai politisko bēgļu. Tās nebūt nebija tikai sievietes un bērni.

Mans pirmais bēgļu stāsts nāk no vecātēva, viņš pirmskara Latvijā strādāja Pasu galdā, bija ierēdnis un atstāja valsti, krievu armijai ienākot. Viņš visu mūžu ilgojās pēc mājām un savas ģimenes, nomira vientuļš un paralizēts Londonas slimnīcā 1968. gadā. Vecmamma viņu bija gaidījusi visu mūžu un aizgāja no dzīves divus mēnešus vēlāk Rīgā. Otrais bēgļu stāsts – mana desmit gadus ilgā emigrācija. Es zinu, ko nozīmē līdzcietība. Pārējais jau ir sakārtotas un šo procesu kārtību nosakošas likumdošanas jautājums.

Latvijā visiem laikam ir tādi līdzīgi stāsti. Mēs jau vēl nesen daudz ko, kas pasaulē notiek, nezinājām, nebija šīs operatīvās sociālo tīklu informācijas apmaiņas. Bieži vien visu uzzinājām tikai tad, kad kara stāsti jau bija kļuvuši tikai par atmiņu. Var jau būt, ka cilvēki domā, ja bēgļiem pabalsti būs mazāki, būs lielākas pensijas un algas, bet tā jau tas nenotiek, jo tā tas nefunkcionē. Bēgļu programmā esam iesaistīti, tāpat kā citas dalībvalstis, kas parakstījušas ES konvenciju, tā nosaka vairākas regulas šai jautājumā. Es personīgi esmu pilnīgi pārliecināta, ka ikvienam ir tiesības bēgt no kara un sliktiem dzīves apstākļiem, ja vien dzīve piedāvā šo iespēju. Un mums nav nekādu tiesību to nosodīt. Jā, es cilvēciskus argumentus saprotu vairāk nekā politiku. Un tad, ja esam bijuši Londonā, Parīzē, Vīnē, Madridē, Stokholmā, Berlīnē vai jebkurā lielākā Eiropas pilsētām, vienmēr pretī nāk ļoti dažādu tautību cilvēki un izturas viens pret otru pieklājīgi un laipni.

Varbūt tāpēc Latvijā, kur tas tā nav, cilvēki lielākoties reaģē uz bēgļu jautājumu agresīvi, bez izpratnes, neapzinoties to, ka 21. gadsimta Eiropa ir un būs multikulturāla, nevis nacionāla?

Nacionalitāte jau nevar būt nekāda priekšrocība – tiesības dzīvot ir visiem. Arī ticība nevienam cilvēkam nepiešķir nekādu virsvērtību. Man kaimiņos Kandavas ielā dzīvo musulmaņi – brīnišķīgi cilvēki. Varbūt viņi neinteresējas par politiku Latvijā, bet es arī jau vairākus gadus to nedaru, jo tā, manuprāt, ir pilnīgi neproduktīva vide.

Kā notiek tavi fotogrāfijas seansi šai kara un miera kolekcijai? .

Es meklēju un atrodu cilvēkus, kas ļauj sevi bildēt un izstāsta savu kara stāstu. Kad bilde gatava – parādu to un pārbaudu stāstīto. Man liekas, ka cilvēki grib citiem par sevi pastāstīt.