Gleznotājs Kaspars Brambergs pagājušajā gadā nominēts Purvīša balvai, šogad gatavojas izstādei Austrijā. Pavasarī viņa lielformāti un zīmējumi būs Klāgenfurtē un Grācā.

Vairāk es pazīstu cilvēkus, kas sākuši savu profesionālo darbību kādā jomā pavisam nejauši, un tikai tāpēc varbūt varējuši sasniegt vairāk nekā tie, kas sapņojuši par kādu konkrētu nodarbošanos jau kopš bērnības. Vai tu vienmēr esi gribējis būt mākslinieks?

Manī tas ir jau kopš pašas bērnības, es neko citu nevaru iedomāties. Es vienmēr kaut ko zīmēju. Varbūt vienreiz pavilka uz psihologiem vai uz teologiem. Tas bija tāpat kā ar rokasbumbu pamatskolā. Rokas bumbu ir jāspēlē visiem, bet es tajā laikā jau zīmēju pie Anmaņa un braucu uz Murjāņu sporta skolu trenēties. Beigās tomēr sportu atstāju, jo man patīk zīmēt.

Kad mācījos Amatnieku vidusskolā, uznāca mode uz geštaltterapiju, un es amatniekos biju tikai tāpēc, ka tur mācīja zīmēšanu un gleznošanu. Nebiju ticis Liepājas Lietišķās mākslas skolā skolā, jo neprotu veidot tādus rūpīgus mazus maketiņus, kas bija jāsagatavo iestājeksāmenos.

Vai gleznošana nav ļoti precīza un rūpīga lieta?

Es gan laikam vienmēr kaut ko uzķēpāju, bet tur tā nedrīkstēja – bija rūpīgi viss rūpīgi jāaizkrāso un jāsalīmē. Un tad tur vēl bija tam maketam tāda maza, balta maliņa jāievēro. Amatniecības skolā atkal bija jālīmē planšetes ar pārejām. Man tas nesanāk.

Es to tiešām nu nekādi nevaru.

Izvēloties kļūt par gleznotāju, tu jau apzinājies, ka tavā profesijā algu tev neviens nekad nemaksās?

Jā. Es to zināju. Deviņdesmitajos gados pabeidzu amatniekus,

iestājos akadēmijā. Un, kamēr es tā veļos no vienas skolas otrā, strādāju par sietspiedē. Drukāju vizītkartes un Mēness aptiekas bukletus, tā beigās nonācu pie plakātiem, un kādu dienu darbnīcā ienāca Ilmārs Blumbergs. Tajā laikā viņam bija tie operas plakāti. Viņš ilgi runāja ar meistariem. Es stāvēju un skatījos. Kad čaļi drukāja plakātus, man tos vēl nedeva.

No sietspiedes darba man sāka nākt asins pa degunu, tas siets bija saēdis deguna audus, un nācās atstāt šo nodarbi.

Beigās dakteri piededzināja degunu, lai viss būtu kārtībā.

Es kļuvu par naktssargu. Tur es ilgi nenoturējos, un alga arī tur bija traki maza. Es atceros, kā es no Kauguriem, kur dzīvojām kopā ar brāli Oskaru, ar pirmo vilcienu braucu uz Dubultiem, man vienmēr likās, – tas vilciens iebrauc tādā kā melnā šahtā. Un tad nāk tie vilcieni ap vienpadsmitiem, un tie jau ir pavisam citi. Ar tiem jau brauc baltie cilvēki, švītiņi, kas dodas uz saviem ofisiem. Bet es tādā barā izkāpju no vilciena un putenī dodos uz savu zāģētavu. Tur ir tāds mazs būcenītis, kur tas čalis, kas tur pa nakti sēdēja, iet prom, un tur tad es nu arī iesēžos. Viņš tur visu nakti ir močijis iekšā kaut kādus konservus. Un tai būcenī ir tāda dvaka! Un tur es sēžu un mācos. Tolaik es studēju arī Katoļu institūtā, gribēju izprast katoļticības dogmas.

Un kāds bija secinājums​​ iegrimstot reliģijas teorijā?

Tur nav nekāda secinājuma. Man tas apnika. Bet es vienmēr esmu uzturējis romantiskas attiecības ar izglītību. Es tā pajūsmoju un pakaifoju un atkal aizvēlos tālāk. Tas nebija mans.

Aizvēlos uz akadēmiju. Un tad iestājās sausnītis. Kaut kādas krāsas jau man bija. Gleznoju uz finiera plāksnēm un ēdu makaronus. Mēs ar brāli gājām uz Kauguru veikalu pēc tomātu mērces, lai varētu apēst vienalga ko. Sāku strādāt par izsūtāmo zēnu pie Aigara Sparāna Piektajā avēnijā un tad pieteicos par maketētāju Rīgas viļņos. Tas bija pirmais krāsainais izdevums, kuru uzskicēju. Nekā cita viņiem nebija bez tās manas skices un to pieņēma. Tolaik man bija liela alga- 300 lati.

Gribi ar laika mašīnu tikt atpakaļ tur par priekšnieku?

Jā, būtu forši par kingu. Toreiz gan baigi močiju. Netiku pat uz Sparāna bērēm, bija jānodod tas, un tas un vēl tas. Tālāk es aizgāju uz Jāņu sētu pie Intas Bērentes. Es jau sāku sevi sajust kā dizaineri. Jau biju šo to uzmaketējis, mājās patrenējos, un tur jau priekšā bija Harijs Brants, Jānis Blanks un Ilze Raudiņa.

Visi jau tur sēdēja un jau bija iecēlušies Dievu kārtā. Tolaik māksliniekiem pie Bērentes bija paradīze. Varēja darīt, ko grib, lai tikai laikā makets būtu gatavs, un viss laicīgi palaists uz filmām. Tur es iepazinos uz Kristapu Epneru. Domāju, krāsām naudu sapelnīšu. Protams, nekādām krāsām nekā nebija. Disenes, viskijs un cigāri bija. Un tad mēs ar Kristapu uztaisījām savu aģentūru Depo. Mums pat bija viena Zelta āmura nominācija. Sapazināmies ar Stendzenieku, ar viņa cilvēkiem, es sapratu, ka neesmu un nebūšu labākais dizainers. Braucu nodot Latvenergo Gada grāmatu garām akadēmijai un atcerējos, ka tur jau veselu mēnesi neesmu bijis. Satiku Jurjānu ar viņa pīpes benčiku zobos, un viņš saka, Bramberg, ko tu akadēmiju ar sūdiem baro? Es pa nakti tiešām biju uztaisījis reālus mēslus, kurus no rīta tad izliku skatē. Deviņdesmit astotais gads.

Jurjānam šļupstu- es netaisu sūdus. Bet Jurjāns uz mani apskatījās un pateica. Ej tu dirst! Un aizgāja. Tad es sapratu, cik tas ir tēvišķīgi, viņš mani mīlēja kā dēlu un negribēja, lai es ar savu naudas pelnīšanu pārvēršos par dzīvu mironi, jomā, kurā es manuprāt nemaz nebiju tik ļoti labs.

Bet bieži vien jau šīs sacīkstes vinnē nevis labākie, bet tie, kas trāpās pareizā vietā un laikā pie pareiziem cilvēkiem….

Tā ir, bet es tomēr gribēju darīt to, kur es varbūt tomēr varētu būt labākais. Izkvitojos no tās dizaina štelles, kur simtiem bija labāki par mani. Es atceros, kā es tur sēžu, močiju, te atnāk kaut kāda tante, un tādā traki nervozā balsī iespiedzas – vai jūs tos fontiņus saņēmāt no mums, jūs tos ielikāt maketā? Es prasu – kādus fontus? Bet pagaidiet, viņiem taču te jābūt, viņa nervozē. Un mēs tos fontus meklējam un atrodam. Bet viņa tikai kladzina tālāk,nu redz, nu redz, kur ir tie fonti! Un tad es pateicu – aizveries! Viņa gan nākamreiz atnāca ar konjaciņu, bet

tas jau to lietu vairs nevarēja glābt. Tad dažreiz nāca pasūtītāji, kas bija saēdušies kotletes ar sīpoliem. Un tad viņi pārliecās man pāri, lai skatītos tai manā ekrānā un traki smirdēja! Un tā nu es atkal eju no darba prom un nabaga Katrīna tikai noplāta rokas.

Kā tu iepazinies ar savu sievu Katrīnu, viņa taču ir svarīgākais cilvēks tavā dzīvē, ja neskaita brāli ?

Jā, viņa vienmēr ir blakus. Mēs iepazināmies amatnieku skolā. Un viņa mani visu laiku pacieš. Tā ir. Un es viņu apbrīnoju. Kad es kārtējo reizi pēc nelielās dizaina vides izpētes atkal atgriezos akadēmijā, finālā par sliktu uzvedību no budžetniekiem iekļuvu maksātājos.

Kā izpaudās tava sliktā uzvedība?

Es nenācu uz lekcijām, jo biju aizņemts darbos. Sapratu, ka

jāatstāj visas tās štelles. Viss. Tagad būs tikai māksla! Nu jāsāk domāt ko taisīt un kā taisīt. Ja būs gleznas, tad varēs uztaisīt izstādi un darbus arī pārdot, bet vispirms jau jāzina, ko un kāpēc darīt, lai tam būtu kaut kāda jēga. Tas man sāka pielekt. Es uzdevu sev jautājumu, kāpēc man rokās ir paletīte ar septiņām krāsām? Pamanīju, ka stāvu pie audekla ar beretīti galvā, rokās paletīte ar septiņām krāsiņām un man ienāca prātā- a ko man tas zaļais, to es sajaukšu ar dzelteno. Pļurkc, pļurkc, pļurkc, atkal sajaucu kādu krāsiņu! Un tad es patinu filmu atpakaļ un atstāju sev tikai balto krāsu. Vēl ar laiku es sapratu, ka melnais un baltais ilgstoši arī ir garlaicīgs, sāku izmantot faktūru – papīra un finiera dabiskos toņus. Tur ir tāds okerīts, tikai tas nav taisīts, bet tāds, kāds ir.

Tava krāsa ir melnā?

Melnā krāsa ir bagāta. Es taisu melno vēsu vai siltu. Ar laiku es tiku vaļā no krāsām, atstāju tikai monohromo virsmu.

Tur tad var eksperimentēt tālāk, tik ilgi līdz šermuļi skrien pa kauliem. Tur var būt zeme. Tur var būt arī smilts. Vienu laiku bārstījos pa smiltiņām kā dūdieviņs pa pludmali, kamēr uztvēru tehnoloģiju.

Tu pašreiz gatavojies izstādei Austrijā, var teikt, ka galvenokārt interese par taviem darbiem pastāv ārpus Latvijas?

Līdz šim mans monohromais pagrieziens vislabāk ir paticis frančiem. Tās ir bildes bez atpazīstamiem priekšmetiem.

Laiku pa laikam es braucu uz Parīzi, kur man jau ir pāris draugi. Salādēju busiņā gleznas, un aidā! Viss sākās ar to, ka viņi vispirms veidoja izstādes saviem draugiem. Pašā sākumā viena tāda ofensīva bija pazemes auto stāvvietā. Sanāca ļoti daudz cilvēku un visas smukās bildes nopirka.

Tev ir smukās un nesmukās bildes?

Nesmukās bildes ir tās, kur nav lielas dažādības, bet smukajās, kuras cilvēki liek pie sienām, tajās ir lielākas krāsu un faktūras variācijas. Tā tas ir ar manām bildēm. Tās tā sauktās sliktās bildes ir kā viens vienīgs motīvs dziesmā. Bet tās smukās, kuras liek pie sienām skan tā- tra- la, la, la, la, la- lā ! Tās smukās visas izpirka. Braucu uz Franciju katru gadu, līdz visiem tiem draugiem un viņu radiem mājas bija pilnas ar manām gleznām, un es teicu, varbūt nevajag vairāk pirkt tās manas gleznas, iztaisīsim labāk izstādi arhitektiem, kolēģiem. Un tā es tiku pie izstādes arhitektu birojā uz kuģa Sēnas krastā, ar šampanieti pašā Parīzes centrā. Tukšā es nekad nebraucu mājās. Vienmēr pietika degvielai atpakaļceļā un kādam laikam, kamēr šeit nekas tā īsti nekustējās. Pirms diviem gadiem jau no Dynamis kolekcijas vedu bildes uz Parīzi, kas tika iekļautas vērienīgā arhitektūras biznesa projektā.

Kas notiek ar tavu jauno kolekciju?

Skatos, kā tālāk rīkoties, kāds būs nākamais solis?

Nebūtu jēga neko atkārtot, arī pēc Flow bilžu sērijas uz Noasa, uz tās bāzes es attīstu tālāk plūduma tēmu. Un es nezinu, kā tas attīstīsies, kā tas viss turpināsies. Manas attiecības ar formu, jo mani interesē iziet laukā no formāta, nevis vienkārši uzzīmēt to līniju. Es vēl tikai daudz ar to nevaru lielīties. Nezinu, kā tas izspēlēsies, kas galvā ir iekšā. Atkal esmu krustcelēs. Sēžu, funktierēju un domāju, ka turpināšu iesākto. Mēģinu sev sagādāt nākamo izaicinājumu.