Pētera Sidara personālizstāde TVERAMĀ KUSTĪBA izstāžu zālē ARSENĀLS atvērta līdz marta sākumam.

Fraktālis (franču: fractal, no latīņu: fractus – sašķelts, sadalīts) ir ģeometriska figūra, kura sastāv no bezgalīgi daudzām daļām.

TVERAMĀ KUSTĪBA, kāpēc tāds nosaukums?

Citiem smadzenes ir ausis. Man smadzenes ir acis. Ja es kaut ko ieraugu, es to tveru, es saķeru ar acīm, nevis ar rokām. Un tad es par to sāku domāt, ar to visu sāku kaut ko darīt un strādāt. Es tveru ar acīm.

Jāatzīst, izstāde rada monumentālu iespaidu…

Koncepcija tāda – pirmajā zālē ir tikai laminējums. Tā ir viena trīsdimensiju glezna, kas redzama no vairākām pusēm un saucas Plūsma. Tā gan nav glezna, kas gleznota ar otu, bet ar eļļas krāsu tūbiņām, kas tai laminējumā iekšā kustās, iet un plūst. Ar šīm lietām eksperimentēju jau kādus desmit gadus atpakaļ. Sapratu, ka varu aizpildīt visu zāli ar to laminējumu, es domāju, man sanāca.

Kā tu sāc strādāt pie gleznas, vai tā vispirms piedzimst galvā vai prātā ienāk pēkšņi?

Strādājot atnāk visādas jaunas idejas, kā varētu ko savādāk izveidot un paeksperimentēt. Uzreiz jau nekas nenotiek. Nekas jau neuzkrīt uz galvas. Kaut gan ir, kad uzkrīt. Ilgi laminējot čūskas, es sapratu, ka var arī ko citu laminēt. Tikai neko tādu, kas saistīts ar ūdeni. Ar eļļas krāsu tur ir milzīgs darba lauks.

Otrā izstāžu zāle paver vēl plašāku darba lauku….

Tajā otrajā zālē ir, kā saka, vārnu ekskrementi. Teiksim tieši – vārnu kakas.

Viss jau ir kaut kā saistīts. Viss jau kosmosā ir. Gāju es mājās Ķengaragā pa parku, ieraudzīju to kaku zīmējumu uz trotuāra. Paskatījos tuvāk. Jo majo! Tur jau ir vesela kompozīcija! Gāju mājās, piezvanīju Višukam, Visvaldim Ziediņam, viņš tad vēl bija dzīvs. Es ar viņu draudzējos vēl no sešdesmitajiem gadiem Liepājā, no skolas laikiem. Jā, es biju atradis kompozīciju. Tas bija pirms desmit gadiem. Kāpēc es ātrāk to neieraudzīju? Nu, jā, tas nozīmē tikai, ka visam ir sava kārtība. Nu un es tam Višukam zvanu, bet šis- Pēci, tas ir fraktālisms! Tad es sāku staigāt pa visādiem zinātniekiem. Kā mani tur apsmēja! Viņi visi smējās par mani, ko tas te vispār iedomājas! Sāk te ņemties ar vārnu kakām! Kas tas par fraktālismu? Man likās, ka viņi paši nezināja, kas tas tāds ir.

Es biju laimīgs, ka viņi mani apsmēja.

Kāpēc tu biji laimīgs, ja tevi apsmēja?

Es sapratu, ka viņiem pašiem nav nekas skaidrs, tāpēc biju laimīgs.

Nu labi, tu mēģināji saprast, kas tas ir, ko viņi visi nesaprot?

Jā, es iesāku pētīt fraktālismu. Fraktālisms ir ģeometriska forma, kas veidojas no viena punkta. Visa daba ir pilna ar fraktālismu. Man tas tagad ir skaidrs. Bet tā ir jauna zinātne, gadus trīsdesmit, četrdesmit atpakaļ sākti pētījumi. Izrādās, ka ir arī ne tikai saskaldītas, bet pavisam blīvas formas, kādas tās uzražo vārnas.

Bet tu jau saki, ka viss tas fraktālisms ir krāsains.

Nu ja, ka krāsains. Es to visu uzfotografēju, tad ielaižu datorā, palielinu septiņas reizes un tad varu izpētīt visas tās krāsas. To, ko vārna ēd, tas viss tur parādās tais kakās. Tāda krāsainība! Es šokā, kā apmāts. Tas ir pareizais vārds. Apmāts. Desmit gadus es ar to nodarbojos. Katru rītu vasarā pulksten četros, kamēr cilvēks vēl nav uzkāpis, velosipēdisti brauc uz darbu, es ņemu un fotografēju. Tā kā mednieks. Un tad man prasa, ko Jūs kāds pētnieks? Jā, saku, ornitologs – mākslinieks. Man jāpēta kosmoss. Un to jau cilvēki saprot.

Un kur tu fotografē, uz ielas, parkā vai mežā?

Mežā tak nav nekā. Uz ielas. Un es zinu vietas. Piemēram, Palasta ielā, kur man bija darbnīca. Tur ir tie koki, tās liepas, un tur tās vārnas sēž un kakā. Tad pa ceļam uz galeriju Daugava, tur ir parks., tramvajs kur garām iet. Es visas tās vietas zinu. Tur ir tādas kompozīcijas! Un tad vēl Ušakova Ķengaraga promenādē pie Daugavas. Un tad es tur vienkārši meditēju ar tām kakām kā apmāts.

Nu labi, kakas beigsies, ko tālāk?

Nebeigsies jau. Nē, nē, nē, es meklēšu jaunas kompozīcijas. Vienu un to pašu vārna nekad neizkakā, tur jau vienmēr nāk kaut kas jauns. Un es jau tagad vairs visu nefotografēju. Es jau izvēlos! Skatos, tas man ir, un tas man ir. Fotografēju tikai svaigu materiālu – un es tur tiešām redzu baigo krāsu kosmosu. Tā ir fantastika! Un tas ir motīvs, kuru var izmantot ne tikai glezniecībā.

Un kur tu to visu pēc tam liksi?

Pie sevis. Mēs ar sievu paņēmām kredītu un nopirkām dzīvokli Ogrē. Gribējās meditācijas vietu, bet nu būs noliktava vārnu kaku poēzijai. ( Smejas)

Kā tu strādā pie saviem lielformāta darbiem?

Es vienmēr meditēju fabrikā, jau padomju laikos, gāju uz rūpnīcu un skatījos, kā tur strādā. Tur man patika, tā bija vide, kas mani fascinēja. Parasti jau lielformātam es īrēju lielu darbnīcu, bet šoreiz sanāca tā, ka satiku savu kaimiņu

un viņš zināja cilvēkus, kam ir brīvas telpas. Tas bija bijušais Koijota restorāns.

Biju Daugavpilī uz simpoziju, sadraudzējos tur un sarunāju plastmasas rūpnīcā atgriezumus. Tos tur sviež ārā, bet man tas atkal ir milzīgs darba lauks- tas ir materiāls manām kompozīcijām. Tā ir tā tveramā kustība – kad es ieraugu materiālu, sāku ap to meditēt. (zvana mobilais tālrunis) Jā. Es tagad nevaru. Piezvani man vakarpusē, Man tev ir ko teikt.

Nu ja, un ar to materiālu ir tā. Es visvairāk naktīs domāju. Tad man klapans attaisās. Klikš, un ir vaļā! Un tad es eksperimentēju ar to materiālu. Man pa galvu visu laiku kurbulējās viss, ko var darīt ar to materiālu. Tā tas viss veidojās un tā ir visiem māksliniekiem. Es gan lasīju, ka Salvadors Dali aiziet čurāt, un viņam kosmoss atveras.

Pirms gadiem četrdesmit Rietumeiropas avangarda mākslā tas bija modē.

Jā, bij tāda lieta. Es gan varētu nerunāt par to, ka tas ir fekālisms, ko es te daru, jo tās jau nav nekādas kakas. Ja es neteiktu, ka manai mākslai pamatā ir vārnu ekskrementi, to neviens nepateiktu. Un, ja mēs gribam būt precīzi, tās ir manas fotogrāfijas – kompozīcijas un materiāla faktūras pētījumi. Abstraktā māksla. Bet viens zinātnieks, Buiķis, man pateica – kāpēc no tā jākautrējas? Es viņam paprasīju par vārnām, un viņš tik gudri sāka runāt!

Ko tev zinātnieks teica?

Redzi, daudzplākšņainā matemātika, viņš teica. Tā viņš piegāja tai lietai, un tur ir tā matemātika. Tikai nekā nevar saprast. Viņš teica,ka nedrīkst būt pārskaitlis. Es sapratu, ka tā nav mana niša, lai viņi ar to paši nodarbojas tie zinātnieki. Mans ir tas vizuālais. Tas ir mans plauktiņš, tas mani interesē.

Ilgus gadus veidoji mākslas objektus no čūsku ādas. Ar putniem tie ir desmit gadi, cik ilgi tavs izpētes objekts bija čūskas?

Pag, kā tur bija. Vedu bērnus uz Zooloģisko dārzu, tā viss sākās. Bet es jau astotajā klasē nositu odzi, piesitu pie dēļa ar nagliņu un ar žileti uzšķērdu. Jā. Tas pirmoreiz bija astotajā klasē, izstāde gan bija bija 99.gadā, tad beidzās materiāls. Gribēju jau šoreiz arī čūskādas izmantot, bet nu būtu par daudz.

Cik darbu ir TVERAMĀS KUSTĪBAS ekspozīcijā?

Tur ir pāri par sešdesmit, zinu, jo parakstīju papīrus. Nu ja, visi jau domāja, Sidars izliks kaut ko , to, kas jau sen ir redzēts. Bet nekā! Kamēr esi dzīvs, jāstrādā!

Herberts Dubins bija tavs pasniedzējs?

Jā, viņš bija baigi interesants. Un mēs viņam varējām visu stāstīt, ko domājam. Viņam tas patika. Viņš man ar bieži prasīja, nu, Pēter, kā tu domā? Kad sāku dzīvot Rīgā, viņš arī turpat Buļļu ielā staigāja pa parku. Un tā viņš man vienreiz teica, tu zini, Pēteri, māksla ir spēle! Sešdesmitajos gados, padomju laikā, bija stilīgi tā teikt.

Kā tagad ir stilīgi teikt?

Šodien viss ir daudz sarežģītāk.

.

 .