Kā tas ir – būt aktrisei?

Cilvēks jau dzīvo tajā, ko viņš dara. Ja man būtu iespēja salīdzināt, jo es būtu sākusi ar kādu citu profesiju, man to pateikt būtu vieglāk. Bet tas laikam ir tā kā jebkurās trakās attiecībās. Tu jau pats nemaz neredzi, ka tas ir traki. Tev pašam vienmēr šķiet, ka tas ir pilnīgi normāli…Un tikai tad, kad tev kāds cits no malas pasaka, tad par to jāpadomā. Bet ja mēs gribētu analizēt, tad, skaidrs, ka tas nav dabiski un normāli, mēģināt nospēlēt to, ko tu nekad neesi darījis un izdzīvot dzīves, kuras tu nekad neesi dzīvojis. Kā rosināt sevī sajūtu, lai uz skatuves dzīvotā dzīve būtu daudzmaz īsta un skatītājam ticama? Kad cilvēks no malas atnāk un jautā tev, cik stundas dienā tu strādā, cik gara ir tava darba diena un vai tev sestdienas un svētdienas ir brīvas, tad tu aizdomājies. Es zinu, ka tas nav oriģināli, bet tas laikam tiešām ir dzīvesveids. Kā ir būt aktrisei? Man tas sāk patikt.

Sākumā nepatika?

Man liekas, ka es studiju laikā nemaz nesapratu, par ko īsti ir runa. To nevar iemācīties. Labā lieta ir tā, ka šī profesija nekad nevar būt pabeigta, toi nekad nevar iemācīties līdz galam. Man pieder daži aktieru darba instrumenti, zinu, kā sākt tuvošanos jaunam tēlam. Bet tikai kad esmu iekšā reālā lomā, tad es sāku tur iekšā BŪT. Man kādreiz bija bail no ļoti daudz kā. Bet šajā profesijā ar bailēm tālu netiksi. Ir jāpārkāpj visas robežzonas un jāmēģina kas pavisam jauns sev un citiem. Un man liekas, ka es tikai kādus pēdējos divus gadus vairs no tā nebaidos. Dzīvoju ar tādu zināmu brīvības sajūtas devu. Un tad aptuveni apjaušu, kas es varu būt un kā tas varētu būt. Un tad tur ir vēl tādi forši brīži, kad saprotu – manī vēl ir kas vairāk.

Ir vairākas profesiju grupas, kas cilvēkam liek veidoties par instrumentu, tāda ir arī režisora un aktiera profesija. Tu strādā ar instrumentu, kas esi tu pat. Kā tu šim instrumentam sniedz plašāku darbības un radošās potences amplitūdu? Kā tu to dari?

Tas viss laikam atkarīgs no temperamenta un aktiera rakstura. Es nemāku sēdēt uz vietas, un mana dzīves pieredze bijusi gana krāsaina. Un kad es iedomājos; kas vēl tikai būs? Jā, pieredze ir vitamīns numur viens. Un otrs – man ir ļoti laba intuīcija. Tikai šeit ir jautājums – kad es šai intuīcijai esmu sākusi klausīt pa īstam. Studiju laikā drausmīgi baidījos no etīdēm. Gribējās, lai man viss sanāk tā perfekti. Un tas bija pilnīgi garām, šis teicamnieces sindroms, tāda pārprasta dzīšanās uz rezultātu. Tas ir garām jau pašā saknē, uztvert šo procesu nevis kā rotaļu, nevis kā spēli, bet kā kaut ko tādu, kas ir pareizi vai nepareizi. Tas ir tāds prāta diktēts apsvērums. Un brīdī, kad es to atmetu, kad sāku ļauties, nācās saprast, ka manī ir daudz vairāk, nekā es biju iedomājusies. Uz skatuves neesmu prāta cilvēks. Jā, svarīgi ir kaut kā atlaist to prātu.

Vai tad tu sevi dzīvē vari raksturot kā pragmatisku prāta cilvēku?

Nē, es dzīvi uztveru emocionāli, bet agrā jaunībā es augstu vērtēju tikai lomas ar traģisku piesitienu. Tagad daudz kas ir mainījies manā uztverē. Piemēram, Antigonē pie Seņkova, kur spēlēju Kori, mēs darbu pie lomas kopā ar režisoru sākām ar formas meklējumiem un tikām līdz saturam. Un tas viss, kur man likās – es tajā neesmu spēcīga, izrādījās pavisam citādi. Un tad ir jautājums par to, kā sadzīvot ar domu, ja kāds režisors no malas mani redz citādāk nekā tie, ar kuriem strādāju regulāri. Vai citādi, kā es redzu sevi pati. Es varu par to arī apvainoties. Kā, es taču esmu tāda, kāpēc viņš mani redz citādāk? Bet es jūtu – man patīk! Lai tas tā notiktu, vajag labu materiālu un labu režisoru. Un vēl vajag uzticēšanos. Man varbūt vajag drusku iedot pa dupsi, bet ja uz mani nepārtraukti kliedz, es aiztaisos ciet.

Tu daudz strādā pie savas profesionalitātes? Bieži taču aktieri, kas parasti spēlē traģiskas lomas, dzīvē ir jautri un omulīgi, bet komiķi, dzīves notikumus uztver dramatiski? Tas tā – līdzsvaram.

Līdzsvaram jābūt. Bet, kas attiecas uz mani, tā ir disciplīna un zināma veida režīms, kas man ļauj koncentrēties uz skatuves. Tas ir gan ēšanas, gan sporta, gan miega režīms.

Bet tas jau laikam neveicina tavus aktieriskos dotumus?

Man nav vienas formulas, kā tas notiek. Katra tikšanās ar režisoru ir saruna ar dzīvu cilvēku. Un katram no viņiem ir savas prasības. Manā gadījumā laikam tā ir stipra un nepārvarama interese par dzīvi, kas mani rosina urķēties tālāk. Tā ir mana griba un vēlme dzīvot. Es esmu visāda. Ļoti bieži pat melanholiska. Bet pamatā jau negausīga tādā dzīves ēšanā. Protams, ka ir arī filmas, kuras es skatos, grāmatas, kuras lasu, un ir ceļošana.. Ceļošana man vajadzīga, kā elpot. Bez tā es nemaz nevaru. Un vēl es esmu vērotāja.’

Kur paliek tavi negausīgie dzīves piedzīvojumi, vai teātris tev palīdz tos atrast​?

Varbūt arī tā. Piedzīvojumus meklēt gan man nav bijis laika.

Kādas ir tavas mīļākās lomas, kuras no tām ir visvairāk tavas?

Pirmā ir diplomdarba loma – Raņevska Ķiršu dārzā divdesmit četru gadu vecumā. Tas bija ārkārtīgi interesanti – manu spēju pirmā pārbaude. Tad mani uz lomu uzaicināja Regnārs Vaivars jau Nacionālajā teātrī. Tas ir stāsts par to, kā režisori dala lomas un kā redz aktieri. Režisori jau parasti dod lomas tā – kas tev ir uz pieres rakstīts, to tu spēlēsi, bet Regnārs parasti rīkojas pretēji. Viņš lauž. Tas ir darbietilpīgi un šausmīgi interesanti. Pirms desmit gadiem es spēlēju Regnāra izrādē Galka Matalka. Vēl viena no manām mīļākajām lomām ir Kerija. Tā ir milzum mīļa loma. Tad man bija tāda raksturloma – Puķīte, kas man ļoti patika. Partnerībā ar Ģirtu Jakovļeva pie Freibīša (režisors Edmunds Freibergs) Čehova Ivanovā es biju Babakina- putukrējuma torte. Tad ir Valtera Sīļa Jasmīns, kas bija ļoti kolorīts darbs. Manas jaunākās mīļākās lomas ir Mollijā un Antigonē. ( Par Kori Antigonē Marija Bērziņa 2015. gadā nominēta  Teātra balvai kā Labākā Otrā plāna aktrise)

Lomas, ar kurām tu dzīvo, ir loti dažādas, kā tu pārslēdzies?

Ar lielu prieku. Manā uztverē labs aktieris ir dažāds aktieris. Man jau gribētos teikt, ka Antigonē spēlēt ir vieglāk, bet tas nav īstais vārds. Protams, Mollijā man nav aiz kā aizslēpties. Bet arī Antigoni mēs spēlējam tikai seši cilvēki. Tur satiekas divi pretmeti Kreons un Antigone, un tad ir Koris. Protams, Sofokla Korim nav nekādas sižetu virzošas darbības. Tā kā tas ir Anuijs, es Elmāram( režisors Seņkovs) uzstāju, lai mēs darām ko tādu, kas skatītājam varētu būt. Tā mēs sapratām, ka mana varone pati bijusi Antigone, tikai salauzta. Bet kas notiek ar cilvēku, kas pirms divdesmit gadiem ir kaut ko dziļi pārdzīvojis. Viņš jau visu pēc tam jau spēj uztvert daudz mierīgāk. Tikko es pārāk aizkustinos un aizeju līdz kādam no varoņiem, tad ir garām. Bet lomā ir liels cinisms, ironija un nogurums. Mana varone ir rakstītā vārda pārstāve, bet vēsture jau noslauka visus. Es zinu, ka nemāku atpūsties un man palīdz dažāda darbošanās uz skatuves, jo tas, ko daru uz skatuves, prasa ļoti daudz spēka.

Kādas lomas tu vēl gribētu nospēlēt?

Tas ir mistiski, lomas atnāk tajā laikā, kad dzīvē ar tevi notiek kas līdzīgs. Tu spēlē uz skatuves kaut ko līdzīgu paralēli savai dzīvei. Es, protams, gribētu nospēlēt kaut ko klasisku, skaistu, kādu stipro personāžu. Tas var būt Čehovs vai Šekspīrs. Pašreiz man dzīve piespēlē tādas komiskākas lietas. Mans žanrs laikam arī dzīvē ir traģikomēdija. Tas nozīmē, ka drāmai arī manā dzīvē ir jāatkāpjas. Ir pienācis laiks priekam, un to es sevī jūtu.

Bet ir lietas, kas teātrī nemainīsies nekad. Teātrī vienmēr jāspēlē mūžīgās tēmas. Tās briedina un liek plaukt. Un tas notiek tikai tad, kad jādomā par lielām lietām, nevis par drupačiņām uz galda. Mūsdienu cilvēkam piemīt deminutīva problēmu, kur visi ir tādi jauki, mīļi un mazi, neko nezina un neatceras. Es laikam dzīvoju tādā vecmodīgā ideālismā, man gribas runāt i par Dievu, i par Nāvi, i par Naidu.

Vai tu dzīvē spēlē teātri?

Daudzi man ir teikuši, ka es žestikulēju, tādā ziņā esmu teatrāla. Bet melis dzīvē es esmu slikts. Man sejā viss ir rakstīts. Esmu šai lietā iesācēja, bet es mācos. Ja runa ir par sīkumiem – tad tas jāmācās vienmēr, bet ja par lielām lietām, tad nekad.

Vai tu meklē lugas materiālu savai nākamajai monoizrādei?

Tas vēl tikai virmo gaisā. Mani interesē stipri sieviešu raksturi un tas, kas tur ir iekšā.. Kādas viņas ir un kādas var būt? Šīm sievietēm taču ir tik daudz lomu un masku! Un kā tikt pie īstā kodola? Pie maiguma. Pie sievišķības. Es gribu sākt no atsvešinātā, lai nonāktu beigās pie kaut kā īsta. Sievietes, viņas attiecības ar varu. Ar darbu Ar vīrieti. Sieviete kā mūza, utt.

Vai Tu pati esi stipra? Kas tas ir par fenomenu – stipra sieviete? Man liekas, es nezinu, ko tas nozīmē.

Tam nav sakara ar principialitāti vai iekšējo mugurkaulu, bet tas ir noslēpums, kas ir nesalaužams. Es domāju, ka tā ir viena no manām problēmām – mani tādu redz. Tā laikam ir viena no manām maskām. Ikdienā, un teātrī visiem liekas, ka man vienmēr visur viss ir kārtībā. Es dažreiz esmu tāda kā sfinksa, savas dusmas vai izmisumu izgāžot ārā tikai pēc tam, un parasti ne uz tiem cilvēkiem, kuri to būtu pelnījuši. Dzīvē esmu ekstraverta būtne. Tas gan nenozīmē, ka man nevajag vientulību. Ja man šīs vientulības devas nav, ja man to atņem, es varu kļūt ļoti riebīga.

Tev patīk vientulība?

Jā, man patīk būt vienai. Tad es lasu, staigāju, reizēm dzeru vīnu. Raudu. Meditēju. Man patīk vienai doties ceļā.

Kas īsti ir teātris, kas tur notiek?

Tā ir tāda mikro pasaulīte, tāda kā oāze, kur mēs – aktieri, imitējam tik daudzas dzīves. Es tur vienmēr atklāju ko jaunu par sevi, un ne vienmēr to glaimojošāko. Tās ir padziļinātas psiholoģijas studijas visa mūža garumā. Regulāri psihoanalīzes seansi pašam ar sevi. Protams, ka tas ir pretdabiski, jo tā emociju intensitāte ir tāda, kuru tu dzīvē piedzīvo divdesmit gadu laikā, jebšu vispār nepiedzīvo – te teātrī tas var notikt divās stundās. Bīstami ir tiki tad, ja aktieris tādu pašu intensitāti pieprasa no dzīves. Loma, kā maska, pēc izrādes gan jānoņem nost no sevis. Un tas laikam nāk ar gadiem. Sākumā jau liekas, ka teātris ir viss, un tikai tad tu saproti, ka tas ir tikai darbs. Dzīve, kas notiek ārpus teātra, tomēr ir daudz svarīgāka.

Kas tev ir laime, kas tā ir par sajūtu?

Tas noteikti nevar būt konstants stāvoklis. Tā ir tāda kā fragmentāra nojausma. Man piemēram, ļoti patīk stipri smieties, tik stipri, ka asaras birst. Elpa man aizraujas no dabas un no mūzikas. Vēl man patīk raudāt no laimes. Un ir tāda radīšanas esence – mūžīgā ilgošanās.