Matīss Rutks

TAS KAUT KAS, KAS NOTIKA

Džemmas Skulmes Mežaparka darbnīcā 2016. gada novembrī

Durvis atver Jānis, gleznotājas mazdēls, mēs dodamies uz darbnīcu, kur mani jau sagaida Džemma. Gleznotāja ar personālizstāžu ciklu nosvinējusi savu deviņdesmito dzimšanas dienu. Viņa jautā, cik man gadu. Saku divdesmit viens. Tad jau mēs visi esam vienā vecumā, joko Jānis un atstāj mūs divatā ar mākslinieci. Es Džemmai Skulmei jautāju, kas ir māksla un kas mīlestība?

Patiesībā tu pats jautājot atbildi, jo jautājumā ir arī atbilde. Māksla ir substance, kurā darbojoties notiek tas pats, kas mīlestībā, ja pie mākslas darba strādā, kad esi tam gatavs. Ne vienmēr ir tāda pareiza sagatavošanās. Tu jau sagatavo sevī sajūtu, kā atveries, un esi gatavs plaukt. Tādā ziņā sevi jākontrolē, un ja tev darbojas iekšējā balss, tad tu sev jautā, vai tu tiešām esi gatavs? Dažreiz rutīna un ieradums nospēlē savu, un nekas no tā nesanāk.

Man bijuši tik profesionāli un rutīnā gleznoti darbi, bet tad tai laikā kaut kas notiek. Tā iznāk -sākt gariem zobiem, nevis tā – ņemšu, raušu un būs. Tur ir viss iekšā – drusku bail no tā plikā, aukstā audekla, no tā sākuma, no tās sevis atturēšanas, no atdeves tempa. Un tad es pagaidu to nobeigumu, un tas ir tāds process, tur vesela dzīve notiek. Tādā ziņā, tas ir tas pats, kas skaistā mīlestībā, kur ir viss. Neteiksim tā pirmā, aklā mīlestība, bet tā lielā, stiprā. Tur ir zināms sākums, zināma zināšana, zināma pazīšana, viss zināmss. Un tad tur ir tas brīnums, kuram tu ļaujies un atveries. Māksla ir garīga substance. Tā ir tāda viela. Jebkurā no mākslām ir tās sajūtas. I tam darītājam, i tam ņēmējam. Tas, kas tiešām mākslu saprot, mīlē, ir tai gatavs un atveras, saņem to pašu baudījumu, ko mākslinieks veicot savu darbu. Tādas ir tās mīlestības sajūtas.

Māksla rodas impulsīvi, vai tas vispirms ir intelektuāls process?

Kā nu kuram. Tas ir pēc rakstura. Man tas ir impulsīvi, jo ilgi domājot, domas kaut ko nīcina ārā. Katrā ziņā manā mākslā impulsīvie ir tie labākie brīži un labākās vietas visos darbos. Mākslas darbs jau ir kompakts, bet no tā viena darba dažreiz es varu četrus izgriezt. Tā man tas ir. Tāds man ir tas process, bet pie tāda slēdziena esmu nonākusi, ka visu apskatot kopumā, tagad vecumdienās redzu- sajūtu darbi, tie ir vislabākie. Tur iekšā ir tāda kā patiesība.

Vai māksliniekam gleznojot sajūtas ir tādas pat kā vērojot darbu?

Tas kurš glezno, jūt, vai tā krāsa ir vai nav īstā, vai tas darbs kopumā pēc kaut kā izskatās. Dažreiz jau ir daudz labu vietu, lai gan kopumā nav. Bet tas, kas šogad notika ar mani, tas bija pavisam brīnumaini. Tas notika tā- es skatījos darbus izstādei – un, pēkšņi, viss der! Nu negribu es vairs neko ar figūrām taisīt, gribu strādāt abstrakti, bet dekoratīvi abstrakts neder, tas jau ir izsmelts. Pēkšņi, skatoties un pētot, man sagribējās kaut ko uztaisīt, kas ienāk prātā. Tikai to , un es redzu, ka varu un atrodu to savā būtībā. No sava darba fragmenta, un ne no viena vien- es skatos un sāku redzēt. Tas ir tā, ka jāsāk redzēt konkrētā redzes leņķī, ne stilā. Un tad var sākt redzēt, un redze uzasinās. Man vairāk neko nevajag. Un tas manī rada vēlēšanos būvēt šo skatījumu. Un tad man neko vairāk nevajag, es visu pārējo atmetu. Bet nu pēkšņi man radusies iekšējā, nevis ārējā gribēšana atmest lieko, un tas ir tik sevišķi manos gados, tā ir tik neparasta sajūta! Tāpēc izdomāju sev izstādi Krāsas garša. Iedomājos bundžu ar krāsu, un kā es ar to krāsu rīkojos un kā es to leju! Man žokļi trīc. Man vienkārši tā krāsa šķiet garšīga un smaržīga kā tāds pasakains ēdiens. Jūtu, kā tā krāsa smaržo, un tas ir saistīts ar ķermeņa valodu. Tā ir brīnišķīga sajūta! Tas ir tāds kā zināms diktāts, un es sāku redzēt! Man viena tur ir tāda bilde, brūna – tikai galdiņš. Kā es to ieraudzīju, vienkārši blociņš gulēja uz grīdas nomests. Tam virsū bija uzkritis kaut kāds melns smilšpapīrs un balts, sačammāts papīrs. Tā ir gatava bilde, un man neko vairāk nevajag. Es to uztaisīju, un labi. Man ir gandarījums! Tādas lietas notiek pa labi un pa kreisi. Te es no to zilo no Jura( dēla, mākslinieka Jura Dimitera) plakāta izgriezu, man zilu bildi vajag, bet es pie tā zilā neķeros, droši vien taisīšu ar dažādu zilu, man tā kā no zilās krāsas bail. Tā man nav padevusies.

Vai māksliniekam ir un drīkst būt mīļākie darbi?

Ir. Tie neapšaubāmi, ir tie, kurus es jūtu. Tā jau ir, ka visi darbi ir tavi bērni. Ir, kuros tu atceries, kāto taisīji, un tās labās sajūtas, kad bija tas KAUT KAS, kas notika. Jā, kad tā padomā, tad visos tajos periodos, kādi man viņi ar nav bijuši, tas KAUT KAS ir no sākuma tāds, tad viņš ir šitāds, tad vēl cits un tad pavisam cits. Laiks rādīs, kurš tas KAUT KAS būs lielākais, stiprākais, svarīgākais, bet man ir tāda iekšējā sajūta, ka man tā līkne iet uz augšu, jo esmu stipri kritiska pret sevi. Skatos gleznā un redzu- vēl kaut kas trūkst. Tas laikam ir tas laikmeta žņaudzējs, kas tomēr ir eksistējis, kaut arī esam varējuši izlauzties no tā. Figurālismā  cilvēku vienmēr kaut kā attēlo. Cilvēks tomēr ir kaut kādā lomā. Liekas, ka manas paaudzes un mani darbi ir pagājuši. Tas, kas pasaulē tai pašā laikā radies, ir vairāk abstrakts, bet mums tomēr tas bija attālināti. Pasaulē rosīšanās un darbošanās abstraktajā mākslā bijusi skaista. Tāpat kā visi mākslas veidi, tie pamazām pārņēmuši patēriņa preces. Tāda veida komercializācijā tie ir gan tapetēs, gan priekšmetos, gan lampās, gan tepiķos, visur. Visur mākslas elementi tiek izmantoti un dzīves telpa tiek piepildīta. Tas mazliet atsit apetīti darboties. Grūti pateikt, kā es turpmāk strādāšu. Bet darbos, kas izstādīti kaut kā saplūst priekšmetiskais ar abstrakto. Un tad tā viena priekšmeta būtības meklēšana. Kaut kas tāds. Filozofi un psihologi runā trāpīgi un nosauc tos atradumus Laikmetīgā māksla. Ļoti precīzi, bet es savā garā tos nosaucu, saviem vārdiem.  Man tas patīk. Saviem īstajiem vārdiem nosaukt priekšmetus un lietas man vienkārši patīk, piemēram, sauli saukt par sauli bez nekādas sarežģītas frazeoloģijas.

Kā Jūs raksturotu savus daiļrades posmus, kuri Jums bijuši tuvākie?

Esmu daudz un dažādi gleznojusi. Sāku akadēmijā mācīties 1944. gadā. Tad likās, ka varēs strādāt tā, kā to latviešu mākslā pirms 40. gada okupācijas darīja latviešu mākslinieki, darboties postimpresionisma manierē. Sākām visi ainavas gleznot impresionistiski. Saņēmām norādījumus, ka tā nevar. Tad nāca sociālistiskais reālisms, kas patiesībā balstīts uz krievu zīmējuma skolu. Mēs mākslā gājām dažādiem stiliem cauri, un tas, kas mainījās valstī un varā, atainojās arī mākslā. Tās prasības bija kaut kādā veidā jāiztur. Es sevi atradu diezgan pavēlu. Ienācu glezniecībā 1956. gadā, ilustrācijās jau ar 49. gadu. Es sevi skaitu par gleznotāju no sešdesmito gadu sākuma, kad apprecējos ar Ojāru Ābolu, kad piedzima mana meita Marta, tad atradu savu tēmu. Sāku uz koka dēļiem gleznot tautiskus motīvus, bet ne tādai patikšanai cilvēkiem, bet sev- tur bija diezgan liela deformācija un īpaša stilistika. Es gleznoju uz nogruntētiem dēļiem ar akvareli diezgan platām otām, labi pārzinot tautas rakstus un etnogrāfiju, bet stipri brīvi traktējot to, ne sīkumos. Un tādi, varētu teikt, tā ietekme nāca no Bizantiešu un Itāļu svētbildēm. Īpaši tad, kad Marta piedzima, tad gleznot, strādāt ilgstoši es nevarēju, man ātrāk gribējās radīt lietu, radīt priekšmetu, lai būtu pašai tas iekšējais gandarījums un mākslas apmierinājums, ka eksistēju, jo es gleznoju. Tur varbūt teātris nospēlēja lielu lomu, jo mans tēvs visu mūžu bija teātra dekorators, un es varu teikt, ka esmu teātrī uzaugusi. Līdz ar iespēju kostimēties, atkrita visa darba tematika, strādnieku būšana, pēc kuras padomju laikā taču bija liels pieprasījums, tāpat kā pēc militārisma. Pa kādai bildei jau radās arī tādas, bet tas tā tagad diezgan smieklīgi izskatās, šodien uz visu to noraugoties.

Vai Jums ir autoritātes mākslā, vai varat teikt, ka esat ietekmējusies no kāda mākslinieka vai mākslas virziena?

Protams, pirmā un vienīgā autoritāte sākumā bija mans tēvs, tad Leo Svemps un Jānis Liepiņš – latviešu mākslinieki, tad arī Tone – visi lielie meistari. Vēlākā laika, kad sāku strādāt akvareli, protams, Kurts Fridrihsons, Suta un Strunke – nu visi pa kārtai. Ne jau tas lielums vienmēr ir saprasts, bet tas ir bijis kā tāds mērītājs, pie kura var piemērīties, cik tu tālu esi ticis. Nerunājot nemaz par vecmeistariem, man tuvākais ir Velaskess. Modernisma glezniecībā daudzi pārņēmuši kaut ko no Velaskesa.

Kāpēc  Velaskess ?

Tur ir kāds noslēpums. Man tas noslēpums nāca no formas. Kad nāca kubisms, mākslinieki ietekmējās no nēģeru mākslas ar viņu formas ģeometriju. Tā arī Velaskesam. Es viņā kaut kādu ģeometriju saskatīju, tais tērpu apjomos, tai viduklī, matu sakārtojumu attēlos, kakliņš, tērpu izgriezums, roku kustības, kabatlakatiņa kritums, kaut kāda kroka. Tas kā tāda maģija mani paņēma un radās vesela virkne tādu darbu. Vēlāk tie bija aizvien modernāki un modernāki meistari, Matiss. Viss ir pa kārtai. Kad es tā pārskatu Amerikāņu meistarus, kuri Eiropā nebija tik pazīstami, viņiem visiem viens no mīlētākajiem ir bijis Matiss ar savām neikdienišķajām, neierastajām krāsām. Tā gamma ir īsts atradums. Un, pēkšņi, man tas varēja būt arī gruzīnu gleznotājs Pirosmani. Tāpat kā frančiem Russo, tā gruzīniem viņš. Un kad esi gleznošanā iekšā, tu nemaz nepēti tos darbus, bet būtībā meklē sevi. Tu meklē sevi patiesībā. Un, pēkšņi, vienā jaukā dienā, tu pašķir grāmatu un ieraugi savu identitāti tur. Tas notiek negaidīti. Un tur nevajag neko pētīt. Tās ir muļķības par plaģiātiem un kopēšanām. Gleznotājs mākslu ieelpo, viņam pietiek ar to mirkli, ar to elpu. Tā ir tā saskarsme, kāpēc kaut kas jauns rodas. Un tu jūti, tas esmu es un tas ir mans darbs un es jūtos savā ādā. Visi tie skaistumi, kas mākslā paslēpti un parādās, tur arī gleznotājs ir iekšā. Arī mūzikā, es klausos un redzu to krāsās, tādos kā uzgleznotos gabalos. Man runājot ar vienu otru mūziķi ir noticis tā, ka viņi saprot mani no pusvārda.

Gleznojat klausoties mūziku?

Agrāk gan, bet tagad gan vairs ne. Kad divas mākslas reizē notiek, es pat drusku esmu pret to, kādreiz ar Kokaru strīdējos, ka koris brīnišķīgi dzied, bet vēl rāda video. Tā viena ir māksla un tā otra ir māksla, bet man nevajag divas mākslas. Teātra izrādē vai kino darbā tas ir savādāk, tās ir sintēzes mākslas.

Man pat traucē, kad izstādes atklāšanā mūziku spēlē vai dzied, bet tas tā kā ir fonā. Nevaru ciest, ja viens ir fonā. Tad izstāde jāaizmirst, un nevajag ne pļāpāt ne dzert vīnu. Es tā noskaitos, kad Biržu atklāja, tur Zālīte tik skaisti dziedāja, bet neviens neklausījās. Jā, kad cilvēki runā ar vīna glāzi rokās un uzaicina operdziedātāju, tad es esmu nikna.

Jūsu ģimenē visi ir mākslinieki, kā iznāk risināt sadzīviskas problēmas?

Šaušalīgi. Tā ir nomācoša lieta. Notiek tā, ka pārdoti manu vecāku darbi. Tā tas notiek. Sen jau viss būtu sabrucis, nekāda darbība nenotiktu, ja es tā nebūtu rīkojusies. Bet laime, ka cilvēks atradās, kuram skulptūra interesē un kuram patīk. Viņš nedomāja par to, ko iegulda. Visi mammas darbi tika atlieti bronzā pa kārtai, un mēs visa ģimene no tā iztikām. Māja maksā lielu naudu. Paldies Dievam,  ir daži cilvēki, kas vēl pērk gleznas. Un tā kā mēs visa suga esam mākslinieki, neko citu tā īsti nemākam.

Jūs sekojat politiskiem un sabiedriskiem notikumiem valstī?

Sekoju, bet kritiska esmu. Iedomājies Latvija neatkarību ieguva. Es uzskatu, ka visi kultūras cilvēki, lai cik neaptēsti bija ekonomikā un politikā, bet zināmas spējas neatkarībai varēja uzrādīt, tikai viņi visi laikam bija pārāk naivi un pilnīgi nepiemēroti postpadomju izdarībām un vērtībām.

Vai šobrīd redzat politisko spēku ar vīziju, kas varētu kalpot sabiedrībai?

Kādam jau ir, bet es neredzu tādus īpašus, talantīgus cilvēkus. Man pašai bija vīzija, iedomājos, ka VEFs Latvijā varētu ražot visādas ierīces, bet rūpnīca izputēja. Cilvēki nebija gudri un nezināja, kā pasaulē notiek viss, un par kapitālismu bija tikai negatīvi ieskati un neizpratne. Mana vīzija ir tāda, ka izglītībai mums ir jābūt. Mūsu ir ļoti maz. Mēs esam viena tāda maza cilts. Nav pat divu miljonu, varbūt pusotrs, nu jau varbūt pat mazāk. Ir jābūt kādai īpašai politikai, stratēģijai, kas atbalsta to īpašo, kas mums tā kā piemīt, un tā ir tā visa mūsu kultūras darbošanās. Viens, kas bija labs padomju laikā-   mākslas skolas tomēr bija, un tās turpina darbu. Tikai laukos vairāk jau nav vairs to skolēnu viņās. Laukos arī bija mūzikas un mākslas skolas. Tas ir tāds liels spēks un laba lieta. Tagad uzsvars ir uz laikmetīgo mākslu. Bērnam agri iedod visādas ierīces, krāsas un zīmulīšus viņam nevajag. Vai tad krāsas ignorēsim? Ar krāsām cilvēkam ir dots un tās rosina sajūtas. Es iedomājos, ka jāatbalsta tas, kas vērsts nevis uz jauno datordomāšanu, bet uz kaut ko vērtīgu, kas iemāca redzēt, sajust un sadzirdēt pasauli.

Vai Jūsuprāt ir vērts strīdēties par savu taisnību par konkrētu viedokli?

Strīdēties ir smieklīgi. Strīdam jābūt tādām, ka tu otru uzklausi. Nevar jau otrs būt tik stulbs, ka tas nav tā vērts, tad jau tev viņš jāsit nost. Jābūt tā kā manā laulībā bija, viens pateica pusteikumu, otrs turpinājumu. Ja intelekta līmenis ir līdzīgs, tad saprotas, tad nekad nebūs tā, ka es kaut ko ļoti noteiktu pateikšu un otrs būs pret mani. Ja nu tikai varbūt nobīsies, ja būs dumjāks. Bailīgie ir bīstami.

Jums ir nācies sastapties arī ar nelabvēlīgu attieksmi pret Jūsu mākslu vai Jums personīgi?

Jā, noteikti. Agrāk varbūt pārdzīvoju, laiku maiņās ir visādi gājis. Es taču iestājos komunistu partijā mīlestības dēļ, lai būtu ar savu vīru, kurš arī bija evakuācijā un viņš bija no kreisām aprindām. Tolaik Latvijā ļoti daudz bija kreisi noskaņoti. Tāpēc jau zināmā mērā, kad krievi ienāca, nebija Latvija pietiekami patriotiski audzināta. Ulmaņlaikā tas bija piespiests un tendēts, Latvija neilgu laiku bija neatkarīga, bet daudzi cilvēki bija ļoti nabadzīgi, viņi domāja, ka atņems īpašumus turīgākajiem un labi dzīvos. Nelabvēļus mēģināju saprast. Ja opozīcija ir draņķīga, ar tādiem vispār nav jāielaižas. Bet ir tādi, kam ir cienījami uzskati, un uzskati ir jāuzklausa. Bet valstsvīriem valsts ir barotne, tikai kur paliek pārējā sabiedrība?

Jūs ticat draudzībai?

Mans draugs bija mans vīrs un mani laikabiedri. Mums ar vīru patika bohēma, draugu pasēdēšana pie kopīga galda un iedzeršana. Mani draugi bija mani domubiedri un tā lielā draudzēšanās varbūt nebija tāpēc, ka bērni bija jāaudzina. Būtībā jau es varu teikt, ka Garanča man ir draudzene, kaut gan es viņu esmu tikai drusku parunājusies. Es varu teikt Krēmers ir mans draugs. Kas man patīk, tas man draugs. Draugs man ir tv vai radio komentators, ja man viņš patīk. Un tādas tantiņas draudzenes un onkulīši man nekad nav bijuši draugi. Veci cilvēki man mazāk patīk, izņemot tādi gudri lauķi, tādi prātīgi spriedēji.

Vai Jums šķiet, ka dzīve ir īsa?

Vienas dzīves ir par maz, jo dzīves galā tā gribās teikt. Daudz ko būtu gribējies vēl, ne tikai mākslā. Zināt, es labāk gribētu saprast Kvantu teoriju. Es gribētu visu to, ko es apbrīnoju. Ziedoni, viņš to visu saprata. Es esmu vāja matemātiķe bijusi un arī fizikā diezgan vāja, bet man patīk tie pieskārieni, uzzinot lietas, tie ir tik saistoši, tie ir tik intriģējoši. Tak uzreiz gribās zināt un kādam piezvanīt. Kaščējevs par ātru runā, viņš dabūja Ziedoņa prēmija, bet viņš pārāk ātri runā. Vēl būtu gribējies dārzu kopt, bet nevar. Jā, drusku pa daudz man to interešu.

Ja dzīvi varētu sākt no sākuma, vai Jūs kaut ko gribētu mainīt?

Nē, laikam nē. Protams, es nebūtu stājusies Komunistiskajā partijā. Kāpēc lai es sēdētu tajās sanāksmēs, kas tur notika? Tas bija visdraņķīgākais solis. Un vēl dažas lietas, kas kaut kā vārdā ir ne tā izdarītas, bet to grēku nav daudz. Tie ir samērā maz bijuši, un ja ir bijuši, tad esmu par to saņēmusi sodu. Jo par katru lietu dzīvē ir jāmaksā. Tādā straujumā, tādā spontanitātē dažreiz sieviete var izdarīt kaut ko stulbu, ja vīrietis nav blakus. Viņš tomēr visu kaut kā satur. Vajag vīrietim un sievietei būt kopā. I priekš viena, i priekš otra.

Ko Jūs vēl darāt bez gleznošanas?

Lasu. Lasīt man šausmīgi patīk. Es varētu lasīt, lasīt un lasīt. Man ir paticis dārzā ņemties, bet to es vairs nevaru. Tagad es jau daudz ko vairs nevaru it kā muguras dēļ un locītavu vainu dēļ. Kad saku meitai, es mazgāšu traukus, tad paņemu krēslu, nosēžos un tos traukus mazgāju lēnām, sēdus. Kad ēdienu gatavoju, tad arī to daru sēdus. Visu daru mierīgi un kārtīgi , bez jezgas. Man jau liekas, kad virtuvē ienāk pārējie, tad ir haoss, bet es to daru labi. Tā kā uz vecumu man kaut kādas īpašības parādās, kas pēkšņi iepriecina un pārsteidz.

Vai Jūs tās mantojat ģimenē?

Tāda nebija ne mana māte, ne vecmāmiņa. Toreiz viss bija savādāk. Ēdiens bija vienkāršāks. Pārtikas produkti bija vienkāršāki. Ja bija zupa, tad bija zupa, no dažām saknēm un gaļiņas. Nebija visādas pudelītes un burciņas, ko mēs tagad lietojam. Jā, man patīk atgriezties pie vienkāršām lietām.

Par ko Jūs domājat bezmiega naktīs?

Es nedomāju neko īpašu. Kopš vīrs nomira, es bez zālēm nevaru aizmigt. Jo domas nāk virsū tā, ka visu nakti es varētu domāt, domāt un izdomāt lietas, kas liekas ģeniālas. Man vīram bija tāpat. Viņš reiz noredzēja ģeniālu sapni. Kādu bildi viņš uzgleznos, kas tur būs, un viņš pierakstīja trīs nesakarīgus vārdus. Pilnīgas nesakarības. Es aizmiegu divos, es klausos radio. Agrāk teicu, kam to muļķa radio jāklausās. Uzlieku radio ne īpaši skaļi un klausos. Tā manas domas aiziet un man nevajag domāt, tās aiziet un palīdz man aizmigt. Un tad vienos naktī ir ziņas.