Ilonas Brūveres saruna

ar vienu no Jaunā Rīgas teātra vadošajiem aktieriem Vili Daudziņu.

Vīrietim būt aktierim laikam tomēr ir kas cits, nekā sievietei. Meitenes bieži sapņo par skatuvi, ko no skatuves sagaida vīrietis?

Pavisam nejauši kļuvu par aktieri. Bet laimīgā kārtā tomēr ir tā, ka es daru to, kas man patiešām patīk un, galvenais, ka sanāk . Un no tās sanākšanas jau ir patikšana. To, ka sanāk , es jutu no skatītāju reakcijas zālē, kad vēl studēju Teātra fakultātes Daugavpils kursā. Tā bija, es jau tolaik to sapratu. Ko   sagaidu no tā? Varbūt interesantāku dzīvi.

Tātad par aktieri kļuvi nejauši, kā tas notika?

Es mācījos Lietišķajos, tie bija pēdējie Gorbačova gadi. Kad beidzu, bija jāstājas augstskolā. Skaidrs, ka es gribēju studēt Mākslas akadēmijā. Biju Lietišķajos pabeidzis Metālapstrādes nodaļu. Kas darāms, bija skaidrs, bet tās sekmes un rezultāti nebija tik ļoti konkurēt spējīgi ar citiem, kas arī pretendēja uz tām dažām studiju vietām Metāldizaina nodaļā akadēmijā. Un tur jau stājās arī tie, kas iepriekšējos gados bija izkrituši. Viņiem motivācija bija vēl lielāka. Ko es darīšu, man bija skaidrs, ka būšu metālists! Jā tā bija mana lieta. Mums skolā   bija viena ļoti harizmātiska skolotāja, viņa teica, nē Vili, tev jāiet uz aktieriem! Un tā tas arī beigās sanāca. Kaut ko aktierisku jau viņa laikam manī saskatīja, bet es to neuztvēru nopietni. Tolaik pat nevarēju iedomāties, ka es ar tiem pašiem cilvēkiem, kurus esmu redzējis uz skatuves vai kino, kādreiz spēlēšu kopā. Man patika teātris un aizvien vēl patīk būt skatītājam, bet es tiešām nevarēju iedomāties, ka es varētu būt aktieris.

Kā notika tas nejaušais gadījums?

Kā skolotāja teica, tā es izdarīju. Stājos teātra fakultātē kopā ar Rēziju Kalniņu, Agnesi Zeltiņu, Ivaru Auziņu, un netiku. Biju 113. pretendents. Pirmajā pārbaudījuma reizē ienācu pie komisijas vienos naktī. Tur visi jau gulēja. It kā visu izdarīju. Pat mēģināju dziedāt. Man pat bij drosme dziedāt, lai gan es nekad mūžā vēl nebiju dziedājis. Izdevu kaut kādas skaņas, bet man likās, ka tā ir dziedāšana. Tikai no uzņemšanas komisijas sejām varēja saprast, ka mūsu viedokļi atšķiras. Tad es sadzirdēju- pagaidām pietiek, un tik ļoti pieķēros šim pagaidām, ka likās, tūlīt te viss būs un notiks. Man patika šis vārds pagaidām, tas nozīmēja, ka sekos turpinājums. Bet turpinājuma nebija. Par to es pārliecinājos četros no rīta, lasot uzņemšanas komisijas lēmumu. Manis sarakstā nebija. Komisija bija tā pati, kad pieņēma kursu Daugavpilī. Ja mani arī šoreiz neuzņemtu, man būtu jādodas dienēt padomju armijā uz Kalnu Karabahu. Mamma uz to visu raudzījās ar lielam šaubām un bailēm, jo uz Kalnu Karabahu laist viņa mani negribēja. Bet tā kā es nekad nebiju iedomājies kļūt par aktieri, arī viņa nevarēja iedomāties, ka tas ir iespējams. Tas bija smieklīgi.

Kas bija tas iespējamais, ko varēja iedomāties?

Es jau esmu tāds mājās sēdētājs. Neesmu cilvēks, kuram ir daudz draugu, un varētu pat teikt, ka nav nemaz. Tas man tā ir jau kopš bērnības, es nekad nespēlējos pagalmā. Tas man ir gājis secen. Bet man bija vecāmamma , kas stāstīja par konfekšu fabriku Laima un Bībeles stāstus savā versijā, kā viņa tos bija sapratusi. Viņa katrreiz atstāstīja sprediķi, kuru mēdza klausīties poļu valodā. Un tā es saucu par dzīvi tādu iztēles un fantāzijas pilnu pasauli. Un vēl es nepārtraukti zīmēju. Tas aizpildīja visu manu laiku.

Un kas šai situācijā, kā tu saki, bija smieklīgi?

Smieklīgi ir tas, ka visa šī situācija bija pilnīgi neiespējama. Atceros, ka es no Daugavpils pat īsti nepratu piezvanīt uz mājām, jo vajadzēja iet uz pastu un pieteikt tālsarunu. Tā es pēc katras tūres, kuru biju izturējis, gāju uz pastu zvanīt uz Rīgu. Pirmo un pēdējo telegrammu savā mūžā es laikam aizsūtīju, kad bija skaidrs, ka nu esmu uzņemts, par ko nekavējoši ziņoju uz mājām.

Kā tu tuvojies lomai. Sākumā tas ir tev svešs materiāls…..

Tas mēdz būt dažādi. Gadījumā ar Latviešu stāstiem, kas ir 7-8 izrādes, kuru prototipi ir dzīvi cilvēki un izrādi veido pamats no intervijām ar reāliem cilvēkiem Tuvošanās lomai ir precīza un tieša. Es redzu, kāds ir tas cilvēks un mēģinu kļūt par šo konkrēto cilvēku, mēģinu viņā iedzīvoties, simulēt viņu, atdarināt. Un, visticamāk, mēģinu cilvēkā notvert kādas īpašas ārējas rakstura iezīmes- ķermeņa valodu, žestus, runas veidu. Un ja noķeru runas ritmu, tad varu noķert arī domāšanas veidu, jo runas ritms un pauzes precīzi pasaka to, ko cilvēks domā, ko grib pateikt vai ko noslēpt. Tā es to daru. Turpretī ja tā ir luga, tad, pirmkārt jau, režisors nosaka tuvošanās veidu. Viņš nosaka to, kā tam būt un kā skanēt. Piemēram, Hermanis man piedāvā Zaharu izrādē Oblomovs un šim tēlam ir milzīga loma manā dzīvē. Pats galvenais jau laikam tomēr ir atbildēt uz jautājumu- kāpēc tu esi uz skatuves? Vai varonis dzīvo sev vai kādam citam? Ja viņš dzīvo citam, tad kā viņš reaģē uz to citu? Kā kalps šai lomā es dzīvoju nevis savu, bet sava saimnieka dzīvi, tādu atkarīgu dzīvi, izveidojot stūrī mazu suverenitātes saliņu, kura pastāv tikai tik ilgi, kamēr Oblomovs guļ. Tiklīdz viņš pamostas, kalpa suverenitātes saliņa sarūk. Cietoksnis sabrūk, un viņš atkal dzīvo sava saimnieka dzīvi. Tiklīdz tēla dzīve uz skatuves tiek definēta, ir skaidrs, ka tas dzīvotu arī tad, ja teksts būtu cits. Es kā Zahars , visiem par milzīgām šausmām, varētu iziet ielās un iepirkties, un es zinu, kā viņš varētu ar pirkstiem grābstīties pa visiem tiem ēdieniem, un kā viņu dzītu ārā no Rimi. Un kā viņš iestātos par taisnību, un brīdī, kad viņu arestē, izstāstītu visu savu dzīvesstāstu. Man liekas, ka tā ir tāda svarīga lieta, vai es varu arī ārpus izrādes robežām dzīvot tēlā. Vai es spēju noķert to domāšanas un eksistences veidu, kas ļautu hipotētiski tā dzīvot arī citur.

Pēc izrādes aktierim jau arī ir kaut kā jāatslēdzas, vai tas nav grūti?

Nē man nav grūti. Es jau pats lomā nedzīvoju, dzīvoju tēlā un izeju no tā. Bet palikt tēlā varbūt ir saldi. Ciešanas ir saldas, upura loma ir salda. Jā, neiziešana no lomas ir ļoti salda. Tad tu uzreiz esi tāds ļoti īpašs. Līdz ar to pieprasi īpašu attieksmi pret sevi. Manuprāt tas ir smieklīgi. Mēs taču visi dzīvojam šeit un tagad, nevis uz skatuves. Skaidrs, ka loma paliek teātrī, bet kaut kāds procents teātra jau laikam tomēr atvelkas līdz mājai. Kaut kāds ķiņķēziņš velkas pakaļ pa ielu, bet viņš ir tāds maziņš, tas sūdiņš.

Un kad tas vairs nav mazs sūdiņš, kurā brīdī tas var būt traucējoši?

Daudz grūtāk ģimenei izturēt laiku, kad lomu meklēju, nevaru atrast, meklēju ceļu, kā tai pietuvoties. Tad dzīvoju stresā , pirmizrāde nāk, bet jaunā āda vēl nav īsti atrast. Vai ir atrasta kaut kāda āda, kurā īsti ērti nejūtos. Vai arī tā ir tukša, nav pildīta ar dzīvu miesu, tad grab. Tas ir visšausmīgākais. Un to gan ģimene jūt, ja netieku galā ar savu uzdevumu. Un tā jau ir, tiklīdz tuvumā ir kāds tuvs cilvēks, skaidrs, ka viņa priekšā nav vērts izlikties.  Es, protams, sevi pieķeru pie tā, ka tas tā notiek. Un tad ir jāsit sev pa pirkstiem! Ir jāsavācas.

Fantāzijai un iztēlei ir milzīga nozīme aktiera profesijā, un tomēr, gribas zināt, ko tu par to domā?

Viss jau ir ļoti vienkārši, mēs esam evolucionējuši par būtnēm ar apziņu un iztēli. Bez cilvēku sugas vēl ar iztēli ir apveltīti delfīni un vārnu dzimtas putni, bet mēs, protams, to savu iztēles ķēdi varam veidot daudz garāku. Cēloņsakarību apziņa cilvēkam ir ļoti gara. Īpaši, ja to trenē un attīsta.

Kā aktieris attīsta iztēli?

Tas, ko es daru, laikam tomēr nebūs iztēles trenēšana, tie ir vērojumi. Nesen rēķināju, esmu nospēlējis kādas 80-90 lomas savā dzīvē, un resursi kaut kā beidzas, tie, kas paņemami un izdomājami no galvas. Sakarīgākais ceļš uz tēlu ir skatīties un vērot, jo katrs cilvēks ir unikāls savā psihofizikā. Un es visu laiku mēģinu paķert kādu mazu nieciņu sev. Skatoties uz cilvēkiem, kas dzīvo līdzās, redzu, cik tie dažādi visos iespējamos sīkumos, parašās un kustībās.   Lai attīstītu fantāziju, es lasu, lai gan bieži vien tā ir tikai obligātā literatūra, kas ir izzinoša vai informatīva izrādes materiāla sakarā. Pakļaušanās gadījumā es lasīju korānu, lekcijas par ateismu un reliģiju. Par islāmu. Un domāju par to, kā tas attiecas uz mani.       

Ko tu dari, kad nespēlē teātri?

Braucu uz laukiem. Tur es zāģēju mežu. Man ir interesanti vērot kā veidojas mežs, kā ainavā ienāk jauni koki, kā tie aug. Tas viss tik zibenīgi notiek un tik lēni reizē. Un tad es vēl varu pielikt tur savu roku. Tā ir brīnumaina sajūta.

Tavi dēli jau ir lieli, vai tu pret viņiem izturies kā līdzīgs ar līdzīgu?

Nu jau viņi tiešām ir lieli, ko tur vairs mācīt? Ceru, ka dēli redz, kā dzīvojam mēs ar Zani, un kas mums ir svarīgi. Pastāv cerība, ka viņi savu dzīvi uzbūvēs līdzīgi. Nekā īpaši jau es savus dēlus neaudzinu un nemācu. Pašreiz viņi stāv izvēles priekšā, par ko kļūt.

Tev patīk skatīties teātri, kuru kolēģu darbiem tu seko?

Man patīk skatīties izrādes, lai gan konkrētiem aktieru darbiem es nesekoju. Pirmdienās , kad man ir brīvdiena, teātros izrāžu nav. Pārējās dienās es parasti strādāju. Ja izdodas kaut ko noskatīties, protams, ka analizēju arī aktieru un režisora darbu. Ja iet runa par neaizmirstamiem aktierdarbiem, tad tie ir Gunas Zariņas skatuves tēli. Dailes teātrī pašreiz man patīk kā strādā Ērika Eglija.

Vai ir kāds režisors, ar kuru tu noteikti gribētu strādāt?

Nezinu. Laikam nav.

JRT aktieri analīze Alvja Hermaņa izrādes, jeb akli uzticas savam režisoram?

Bet, protams, ka analizē,- es taču nevaru darīt to, ko nesaprotu!  Patiesībā tam tiek veltīta lielākā mēģinājumu daļa. Bet mēs reti redzamies. Atceros, kad taisījām Revidentu, Alvis teica, mana lieta ir taisīt izrādi, tava – lomu. Katrs atbild par savu.

Tev ir kāda loma, kas mīļāka par citām ?

Ir tādas lomas, kurās esmu ieguldījis daudz vairāk enerģijas nekā citās. Piemēram, Vectēvā. Tā atbildības pakāpe ir ļoti augsta, es no skatuves stāstu par dzīviem cilvēkiem, savā izrādē veidoju viņu dzīvi. Tas ir nopietni.

Vai piedalies radu ballēs?

Man nepatīk svinēt savas vārda vai dzimšanas dienas, bet citādāk, man patīk. Svinu valsts svētkus, visus, ko mājās var svinēt. Galvenais, lai tie nebūtu mani.

Ko saka mājinieki?

Jau samierinājušies.  

Interesējies par politiku?

Mani vairāk interesē ārpolitika nekā iekšpolitika. Notikumi Ukrainā. Man ir jāzina, kas notiek Sīrijā un Krievijā, kādas ir politiskās tendences Eiropas savienībā. Apbrīnoju kolēģus, kas pieslēgušies pēdējiem Latvijas notikumiem politikā, izveidojuši jaunu izrādi. Lai gan laikam es arī to varētu darīt…Bet mani vairāk interesē zinātne. Piemēram tas, kā var saglabāt redzi? Doma par aklumu ir šausmīga. Man ir draugs, viņš ir neredzīgs. Kā zināms, aktieriem jau ar iztēli viss ir kārtībā, un iztēloties mūžīgu tumsu ir neiedomājami smagi. Neredzēšana ir baisa, ja nevar redzēt neko no tā visa, kas ir apkārt. Ne gaismas, ne sejas, ne notikumu, ne lauku, ne ceļu, ne māju, ne pilsētu. Mūsdienu zinātne jau piedāvā dažādus risinājumus. Amerikā, Vācijā vai Izraēlā noteikti tā vairs nav problēma, tikai tas maksā lielu naudu. Pie mums neredzīgie var mūžu nodzīvot neko neredzējuši. Tas ir briesmīgi.

Ja tu varētu sastādīt likumus, kāds būtu pirmais ?

Es par to neesmu domājis. Bet ir tāds vispasaules likums , kas būtu jāievēro; nedari nevienam to, ko negribi, lai kāds izdara tev. Tas ir galvenais likums.    

Vai tev skatuve nozīmē pievilkšanās lauku?

Nozīmē. Esmu ārkārtīgi laimīgs, ka man pašreiz ir ļoti daudz darba un nav par skatuvi jādomā. Tā man ir, un bieži vien pat ļoti, ļoti daudz. Varbūt tas ir tikai pieradums, un man nav pagaidām ienācis prātā, ko es varētu darīt citu? Tas jau ir diezgan ilgs laiks, ko no savas dzīves pavadu teātrī tiekoties ar kolēģiem, attīstot jauno izrādi, mēģinot un spēlējot. Tā visa ir tāda kopā dzīvošana un būšana. Ja skatuves nebūtu, domāju,- es ilgotos.