Juris Strenga
Ilona Brūvere
Mana grāmatvedība (fragmenti)
Aktiera kaleidoskopiskā dzīve un pienākumi.
Rokasgrāmata jauniem un cerīgiem māksliniekiem.
Mana dzīve ir viena izdevumu, ienākumu un notikumu uzskaites grāmata. Juris Strenga
Juris Strenga – tāds smalks un gudrs cilvēks. Tas ir mīts, kas nāk no mana dīvainā paskata – tievs, garš, gariem matiem. Tātad intelektuālis. Daudz lasa, tātad gudrs. Tas jau neko nenozīmē. Tā ir, ka no pašas bērnības esmu ļoti daudz lasījis, bet vai no tā ir kāda jēga? Jo vairāk lasu, jo vairāk saprotu, ka tam nu tiešām nav nekādas lielas nozīmes. Izņēmums ir kriminālromāni, tur var aizrauties. Tāpat skatos filmas, kurās ir spraiga darbība un sarežģīta dramaturģija. Sarežģītā dramaturģijā ir vairāki līmeņi, vairākas attīstības līnijas. Tur ir vēl kas dziļāks. Dziļāk ir slāņi, kas veido biezāku, plašāku žanru. Tas varbūt pat ir rēbuss tiem, kuri iestudē šo darbu. Intrigai jābūt, tas ir pilnīgi skaidrs. Bet bez tā ir jābūt vēl tik daudz kam citam – krāšņai tēlu galerijai, materiāla filozofiskajai virsbūvei un attiecību noslēpumam.
Sapnī es vienmēr meklēju ceļu uz mājām. Tās ir tādas bezcerīgas situācijas, kas iesēžas zemapziņā. Un bieži uzlecu uz ejoša vilciena pēdējā pakāpiena, kā tas tiešām noticis reālajā dzīvē.
Atkal jāiet ārā pie publikas, un es nezinu, kas tā ir par lugu. Nezinu neviena vārda, kas jārunā. Esmu pilnīgi atbruņots prožektoru gaismā, manā priekšā – pārpildīta skatītāju zāle. Es nezinu, ko teikt. Un nav nekādas izejas. Tāds ir tas sapnis. Skatuve jau ir kā tāda aktiera zemapziņas trauma. Un tad vēl sapņi par lidošanu un par bērnību. Dažreiz tie rāda cilvēkus, kas vairs nav dzīvi. Un es nekad tā īsti neatceros, ko viņi man tais sapņos saka.
Es rēķinos ar realitāti. Man visa ir gana. Un vēl vairāk. Pagrabā stāv četras pudeles Užavas alus! Sieva sapņo par atvaļinājumu Grieķijā, bet man vajag plauktus grāmatām, kas guļ uz grīdas un gaida savu kārtu.
Daudzos sapņos esmu vecajā Dailītē, kur rosās visas mūsu granddāmas, bet uz rīta pusi kā nokavējies skolnieks ierodas Pēteris Pētersons. Skaidrs, ka arī tur augšā turpinās viņa mūžīgā cīņa ar birokrātiskiem priekšniekiem un citām svarīgām personām. Viņš ieskrien sapnī galīgi saskrāpēts un sāk ar pārmetumiem: «Ko tu, Juri, esi izdarījis no tā, kas tev bija jādara?! Tu esi tikai tāds malā stāvētājs un ārpusnieks! Inteliģentam aktierim jābūt vidū, jābūt visur iekšā. Viņam jābūt neciešamam cilvēkam, huligānam un provokatoram!» Un tā tas turpinās labu laiku, līdz es nosvīdis pamostos un atkal jau atceros, kā Drāmas teātra bufetē Runcis mani iepazīstina ar Vācijas delegāciju. «Dieser Greis ist mein Schueler (Šis večuks ir mans skolnieks),» viņš saka. Lai nu kā, ar Pēteri Pētersonu satikties vienmēr ir interesanti.
Ir jau dažreiz uzlidojumi, skaisti brīži mēģinājumos vai izrādēs, ja ir kas izdarīts un izdevies, – tad ir gandarījuma sajūta. Bet kopumā jau vairāk ir tās gaidīšanas un monotonās ikdienas. Strīdi ar kolēģiem un ar režisoru. Lielākoties tās ir izmisuma dienas, ja kas nesanāk. Būtībā šis viss, ko esmu iesācis, ienākot teātrī, man ir viens baiss pārbaudījums kā cilvēkam, kurš nekad nav bijis apveltīts ar pacietību. Iemācīties pacietību nemaz nav tik vienkārši.
Izturēt visus pārbaudījumus, kādus tos piedāvā teātra vide, ir īpaša māksla, jo aktieris, kas atdod skatuvei sevi visu, viegli zaudē dzīves līdzsvaru.
Režisors jau priecājas par aktieri, kas uz skatuves plēš nervus, bet viņš neiedomājas, ko tas aktierim maksā. Tas ir kā elektrošoks, ar kuru jāprot tikt galā. Uzplēst sevi ir bīstami. Pastāv iespēja palikt tur un nekad vairs neatgriezties. Psihei ir robežas un savi spēles noteikumi. Un kam tad pēc tam būs vajadzīgs psihiski slims cilvēks? Aktierim jāmāk iedarboties uz publiku, jāprot to savaldīt un savaldīt arī sevi. Skaidri atceros tādas ainas.
1996.
28. septembris.
Streičs manī vīlies. Domājis, ka piedalīšosviņa iestudējumā aktīvāk.
Pēc tam skandāls ar Pūri, kurš nekad nezina galavārdus. Vakar visu dienu mēģinājām finālu, bet šodien Krivāns no tā neko neatceras. Pauks kliedz uz Pūri, Streičs uz izrāžu vadītāju, kad viņa jautā, ko darīt pārējiem aktieriem. Beidzot režisors nobļaujas pa visu zāli: «Nu tad rīt izrādes nebūs! To jūs gribat? Labi, lai teātris informē publiku! Ejiet, ejiet visi prom!» Dīvaini jau ir. No malas tas viss nemaz tik slikti neizskatās.
1997.
Liniņa mēģinājumus aktieri parasti kavē. Laikā vienmēr ierodas tikai divi – Placēns un Strenga. Liela brēka, maza vilna. Mēs arī iepriekšējā –Ertneres iestudējumā – spēlējām Šekspīra komiskos varoņus Dzērveni un Ķīseli.
Pēc pirmizrādēm Dailes teātrī visi iesaistītie, kā parasti, tiekas bufetē. Nekāda īpašā balle tā laikam nav. Balles, kad neesi neko labi nospēlējis, ir bēdīgas. Lai gan katrs gadījums ir individuāls. Daudzas balles beidzas ar personiskiem apvainojumiem un dūru vicināšanu. Es bufetē bieži palieku līdz pašām beigām. Citreiz vēl no rīta te dūmo cigaretes un pa kaktiem slaistās saguruši cilvēki. Jā, te visi pīpē. Vecajā Dailes teātrī pie Smiļģa, kur garderobē bija desmit tēviņi un visi pīpēja, es biju vienīgais nesmēķētājs. Roberts Ligers ierosināja mest naudu ne tikai cigaretēm un šņabim, bet arī pienam, lai mani kaut drusku pasargātu no cigarešu dūmiem, kas vēlās laukā no pavērtajām ģērbtuves durvīm. Manas drēbes mūždien bija piesūkušās ar cigarešu dūmiem! Kad aizbraucu pie muteres, viņa tikai novaidējās: «Juri, tu atkal esi sācis smēķēt!» Bet tas bija tikai šķitums. Šķitums!
Teātris ir sagadīšanās, kas kultivē un vienlaikus noliedz egoismu.
17. februāris.
Pirmā cēliena caurlaide. Terēze Rakēna. Mēģinu realizēt, ko esmu izdomājis. Varbūt izdodas tikai pirmajā ainā. Tālāk tik un tā sākas problēmas. Vija noģībst pa īstam, jo ļoti cenšas. Brīžiem viņas reakcijas nav prognozējamas – parādās neizskaidrojamas pauzes un atslēdzies acu skatiens. Vakarā mēģina Pauks. Viņš sastrīdas ar režisoru, aizrāda, ka viņu nedzird. Maikls nokliedz pretī no zāles – lai nedzird, tas viņu neinteresējot.
Galvenais esot – lai nāk enerģija! Ar to enerģiju gan neko nevar saprast, no kurienes tā īsti nāk un kur paliek. Skaidrs ir tikai tas, ka tā mūs atstāj.,
21. februāris.
Naktī pamostos. Galvā griežas vāveres ritenis. Nav iespējams gulēt. Vajadzēja ieklausīties horoskopā – tur bija skaidri rakstīts: «Neiesaisties konflikta situācijās, vari zaudēt darbu…» Caurlaide šodien dienas garumā. Visi sajūsmā par gaismām. Pauks skatās zālē un saka: «Pilnīgi negaidīti!» Būs jau labi, arī skatuvnieki saka to pašu.
24. februāris.
Rakēnas pirmizrādi publika uzņem ļoti labi.
27. februāris.
Horoskopā: «Nav ieteicams uzstāties publikas priekšā.» Bet man vakarā jāspēlē. Ko darīt? Lūgt izrādi spēlēt Paukam? Režisors vēl maina mizanscēnas. Pauks bufetē atkal sašutis – kāpēc viņam izrādes sākumā aizkulisēs ar visiem jāsadodas rokās? Viņš to nekad nav darījis. Viņam esot citi principi. Viņš pirms izrādes negribot nevienu redzēt, gribot paslēpties un tad uz skatuves ieraudzīt partnerus kā pirmo reizi. Un pēc izrādes arī viņš neplānojot pavadīt laiku kopā ar pārējiem.
Tāda izolēta sajūta izrādes laikā, visklusākajā vietā jāklausās piedzēruša skatītāja replikas. Miša saka, tas dzērājs esot ministrs, viņam paticis. Teātrī runā, ka ansamblis vājš, neko nevarot un nemākot. Ar Pauku pēc tam tomēr atkal tiekamies bufetē. Vasarā jāmeklē darbs. Es jau mēģināju 1. slimnīcā pieteikties par sanitāru. Esmu dzimis šai slimnīcā, mana māte visu mūžu ir nostrādājusi par slimnieku kopēju, un pats tur esmu gulējis vairākkārt. Bet omulīgais apalītis, kas atbildīgs par sanitāru personālu, paskatās uz mani un noburkšķ: «Jūs nederēsiet.» Mans pēdējais arguments ir mani muskuļi, kurus atkailināt es tomēr neuzdrīkstos. Naumanis recenzijā raksta: «Juris Strenga ir traģikomisks monstrs.»
