Domu formulas tramvaja pieturā

Boiss – strīdīgākais un populārākais avangarda klasiķis, ar savu cilvēcisko, politisko kvalitāti un citādajiem zīmējumiem, instalācijām un skulptūrām satricina mietpilsonisko pasauli Parīzē, Nujorkā, Berlīnē, Romā un, protams, Diseldorfā, kur strādā kā Mākslas augstskolas Monumentālās tēlniecības katedras vadītājs un kur Drākes laukumā piecus gadus atrodas Boisa darbnīca. Boiss māksliniekiem ir saprotams, jo izmanto savu personību kā mākslas valodas darbarīku, eksponējot to Kaseles DOCUMENTA un Venēcijas bjennālē, kur piedalās mākslas akcijās, kas   saistītas ar mākslas jēdzienu viņa izpratnē. Boiss savas eksistenciālās idejas cenšas iemiesot pēc iespējas tiešāk. Un tas, protams, materiālistiski noskaņotam skatītājam ir gluži kā nepieejams pārbaudījums. Pedagoģisko praksi Boiss uzskata par radošajam darbam veicinošu un aizvien vēršas pret ierūsējošu pedagoģijas sistēmu, papildinot to ar pašu studentu izvēlētām mācību programmām. Viens no šī modeļa piemēriem ir Brīvā augstskola/ Freie Universitaet, kas līdz pat Boisa dzīves beigām ir viņa galvenā darba un pētniecības platforma.

Boiss mākslu uztver kā sociālas darbības formu, kas ieplūst dzīvē kā organiska tās sastāvdaļa, saistot mākslas jēdzienu ar darbu jaunrades procesā, kur mākslinieks ir ikviens cilvēks.

 

Es nevēlos atgriezties pie mītiskās vai maģiskās pasaules, bet gan ar zīmju palīdzību analizēt un saprast apziņas analītisko spēku. Jozefs Boiss