Ilona Brūvere

Recenzija dokumentālai filmai par Mihailu Tālu

Šaham ar kino režijas profesiju ir tik daudz kopēja, scenārija autoram un režisoram no viņam pieejamās materiāla faktoloģiskās un vizuālās informācijas fragmentiem – kā šaha gājieniem, veidojot vienu veselu- kino darbu ar savu tēlu sistēmu un dramaturģisko uzbūvi. Un aizraujošākais šai darbā ir tas, ka katrā filmā šie izteiksmes līdzekļi var būt atšķirīgi, izvēloties savus spēles noteikumus, kas ikreiz ir unikāli. Un tomēr šķiet, ka eksistē būtiski profesionāli jautājumi, kurus sev būtu jāuzdod ikvienam autoram, kas strādā ar kino vai televīzijas ekrānu. 1. Pie kāda žanra darba es pašreiz strādāju? 2. Kāda ir konkrētā darba metodika, vai es to pārvaldu pietiekami labi? 3. Ar ko es varu aizstāt savus neprofesionālos, baltos plankumus, lai tie skatītāju netraucē uztvert konkrēto produktu. It īpaši jau šie starta pozīcijas jautājumi būtu jānoskaidro, strādājot pie filmas par šaha lielmeistaru Mihailu Tālu, jo kino režijai ar šahu ir vairāki saskarsmes punkti. Tā ir analītiskā un stratēģiskā domāšana, kas nepieciešama, lai saturētu kopā vizuālo tēlu sistēmu, faktu materiālus un māksliniecisko izteiksmes līdzekļu komponentus kopā, veidojot vienu veselu-saistošu kino darbu. Kā šaha spēli, kas interesanta ne tikai tās autoram, bet arī skatītājam.

Izcili filmā ir Tāla draudzīgā šarža grafiskā dizaina piemēri. Bet ko mums stāsta šī ekrāna portreta skice Laiks kura nebija? Noteikti pārliecina ar labu muzikālās partitūras izvēli, arhīva materiālu, kas dažbrīd samontēts pārāk īsās epizodēs, dažiem tēlainās domāšanas mēģinājumiem ritošo mehānismu makro uzņēmumos un ar izklāsta struktūru, kura tomēr autora un režisora konceptu pagaidām vēl nepiepilda.

Nezinu, vai to apzinās pats režisors, kas ir arī scenārija autors? Vai viņš spēj izvērtēt ritma kritumus un redz tekstuālos un saturisko filmas vēstījuma atkārtojumus savā ekrāna šaha partijā, jeb ir tikai akli iemīlējies materiālā, to es nezinu, ekrāns to vēl parāda neregulāri? Un kas viņš ir- jaunais scenārija autors un režisors Staņislavs Tokalovs?. Es par viņu neko nezinu, un man tas laikam arī nemaz nebūtu jāzina. Jo Svarīgi ir tikai tas – kas un kā redzams uz ekrāna. Pats režisors ir izskatīgs, labi audzināts jauns cilvēks, kas pēc redzētā, šķiet vēl nav apzinājis kino dramaturģijas fenomena spēku – kas nav tikai notikumu virkne, sižets vai tēlainu epizožu rinda, bet gan tas kā es, režisors savu ekrāna stāstu izstāstu attīstībā, lai negarlaikotu skatītāju, lai pēc filmas noskatīšanās nav jāklausās pieklājības frāzēs, kas autoram tālākā darbā noteikti nepalīdz.

Kā filmas mugurkaulu portretfilmai LAIKS, KURA NAV, režisors, bez stilistiskās struktūras, kas sadalīta trīs Tāla svarīgākajos turnīros, piedāvā galvenās intervijas – ar Mihaila Tāla klases biedru Ābramu Kleckinu, ar viņa treneri, Tāla meitu un dēlu.

Intervējamie runā pietiekami daudz, bet teksts izklausās nerediģēts, tajā informācija atkārtojas, nevis koncentrējas uz būtisko, atmetot lieko. Tāpat šajā gadījumā autors un režisors nav apzinājies kadra kompozīcijas būtisko ietekmi uz skatītāja uztveri,kas īpaši uzskatāmi redzams visos šodienas stacijas vai ielas kadros ar cilvēkiem. Nejauši cilvēki, autoram pašam to neapzinoties, kļūst paši par tēliem, neļaujot uztvert režisora iecerēto vizuālo konceptu, bet, liekot vērot cilvēkus, priekšmetus un lietas, kam ar konkrēto stāstu nav nekāda sakara un kas kadrā iekļuvuši nejauši. Līdzīgi uzbūvēta aina ar Mihaila Tāla treneri Rīgas Kuģniecības muzejā. Tāla skolotāja tēlu uztvert tēlaini, ko rosina muzikālā partitūra, nav īsti iespējams,jo garajā trenera gājienā piedalās satuntuļota meistara pavadone, padarot kadru sadzīvisku.

Tāpat nav skaidrs, kāpēc Vērmaņdārza epizodēs, kas manuprāt filmā tiek demonstrētas lielā pārsvarā,šahistiem, kadrā vairāk redzamas kedas un robustas postpadomju zandales, uz kurām kā noburts fiksējas operators, bet īstu šaha spēli vai ilūziju par to, izņemot dažu figūru kustību, mums tā arī neizdodas ieraudzīt. Jāatzīst, ka Tālu šai filmā negribējās redzēt kā Vērmaņdārza šahistu, bet pasaules mēroga figūru. Ar tiem dažiem arhīva materiāliem, kas pieejami autoram, šī konkrētā ilūzija paliek nepiepildīta.

Filma sākas lēni, kas aizkavē un bremzē skatītāja uztveri jau pašā sākumā – pieteikums ir garāks, nekā filmas kopējais ritms to pieļauj. Bet autors jau nav tikai cilvēks, kas parasti parādās pirmais filmas titros, it īpaši, ja viņš ir arī režisors. Viņš ir tas, kas atbild par to, lai skatītāju zālē valdītu nevis pienākuma vadīta pieklājība, bet gan aizraujoša uzmanība. Režisors ir šīs spēles vadītājs, un ja kāds zālē garlaikojas, tad režisoram sava kļūda jāmeklē nevis tajā brīdī, kad tas notiek,bet pēdējās desmit minūtēs, kurās noteikti atradīsies ritma neatbilstības, kadra kompozīcijas vai trokšņu un muzikālās partitūras neprecizitātes. Nezinu, vai režisors Tokalovs domā par to?

Kad Mihaila Tāla portrets beidzot iešūpojas un šķiet, tūlīt uzņems apgriezienus, autors mums pēkšņi piedāvā nebeidzamu garāmgājēju ekspresinterviju virkni KAS ir Tāls?

Jautājums, kuru uz ielas tik bieži izmanto televīzijas sižetos, formātā varētu ierakstīties tikai tad, ja autors filmas gaitā mums sniegtu pietiekami daudz informācijas par Tālu kā pasaulslavenu šahistu un spilgtu personību, liekot to pretī informatīvajam vakuumam uz ielas. Šādu informāciju skatītājs tomēr nesaņem. Tās dažas sarunas ar Tāla laikabiedriem un radiem, kuras tiek izmantotas kā pamatmateriāls, lai atbildētu uz jautājumu KAS IR MIHAILS TĀLS, pietiekamas zināšanas par Tālu skatītājam nesniedz.

Ābrama Kleckina monologs gan ir plašāks, bet šķietami nepretenciozi iekadrēts vai nejauši iekadrēts, tas vairāk strādā kā informatīva raidījuma sižeta sastāvdaļa.

Noskatoties Laiks, kura nav, mēs par Tālu uzzinām to, ko pastāsta dažas pieaicinātās personas, it kā scenārija autoram pašam pietiekamas informācijas par savu varoni nemaz nebūtu. Staņislava filma stilistiski un saturiski noteikti atbilst labas debijas darbam, kad skatītāju zālē sēdošie gatavi piedot filmas žanriskas un stilistikas neprecizitātes, ritma un filmas laika izjūtas klupienus. Debijas darbam to gribas piedot un jaunajam režisoram novēlēt veiksmi ekrāna valodas un dramaturģiskās metodes pilnveidošanā, specifiskajā dokumentālā kino vizuālo tēlu, kustīgo bilžu un faktu kaleidoskopā, kur katra ekrāna sekunde vienmēr ir būt vai nebūt.

Nacionālais kino centrs ir vienīgā valsts struktūra, kas nereti sadarbībā ar Kultūrkapitāla fondu, ļauj šodien Latvijā finansēt kinofilmas. Budžeti mums nav lieli un to, ko un kā darām, noteikti nevar nosaukt par industriju. Bet kā profesionālu platformu, kas izvērtējumā pārsniedz patīk nepatīk un satura atstāsta robežas, to vērtējot un formulējot, gribētos redzēt gan. Pēdējo divdesmit gadu tendences Starptautisko dokumentālo filmu festivālu programmās mazāk sliecas uz kino estētikā veidotiem darbiem, bet sociāli aktuālām un populārām tēmām, kas bieži vien ir vispārzināmas, apskatot šos tematus nevis kā dramaturģisku materiālu, kas raksturīgs kino filmu estētikai bet gan kā informatīvo publicistiku televīzijas ekrānam. Šodien reti šķirojam šo vizuālo darbu stilistisko vai žanrisko piederību dokumentālo filmu kategorijas ietvaros. Tāpēc priecē, ka jaunais režisors savā debijas filmā cenšas ieviest vairākus kino dramaturģijas elementus filmēšanas vietu izvēlē, montāžā, kameras plānu izvēlē, lai gan pagaidām ekrāns to patiešām vēl piedāvā kā pieteikumu.

Dzejnieks Uldis Bērziņš saka – Laika nav, viss Laiks notiek reizē! Laiks, kura nav, nav pretmetiska tēze. Lai tam varētu noticēt uz ekrāna, bez režisora neiztikt nekā un par režisoru laikam neviens vēl nav piedzimis. Es gaidu nākamo Staņislava Tokalova filmu!

 

LAIKS KURA NAV

Mihaila Tāla portrets

Scenārijs un režija – Staņislavs Tokalovs

Producents Guntis Trekteris/Egomedia 2016

Atbalsta: Nacionālais kinocentrs/Valsts Kultūrkapitāla fonds/Rīgas dome/

Latvijas Šaha federācija un privāti mecenāti