Ilona Brūvere
Nakts piezīmes aiz kino ekrāna
Tēvs nakts. Režisors Dāvis Sīmanis.
Sen neesmu rakstījusi. Recenzijas laikam pēdējoreiz pirms gadiem piecpadsmit. Neesot labi rakstīt par kolēģu darbiem. Protams, ka tās ir muļķības, it īpaši mūsu platuma grādos, kur profesionāla – praktiski pielietojama kinokritika netiek piekopta, to aizstājot ar divu veidu atšķirīgām publikācijām. Viena no tām ir producentu atbalstoša izdevuma atsauce uz filmu izdevumā, ar kuru noteikti jāuztur labas attiecības. Otra – dažādos tīmekļa portālos, kur jebkuru, domāto, gribēto un rakstīto vārdu kopu tad sauc par kritiku. Tās ir publikācijas, kas ierasti nerunā režisora valodā, bet klāsta par savām personīgajām vēlmēm un autora vērojumiem kādā konkrētā mākslas darbā. Neapšaubāmi, tas paliek redaktora ziņā, cik vēlamas ir šāda veida publikācijas konkrētā izdevumā, bet ar kinokritiku arī šīm publikācijām tomēr ir maz sakara. Tās filmas autoram nepalīdz saskatīt sava vēl svaigā darba plusus un mīnusus, bet izvēršas vērotāja, konkrētā skatītāja spriedelējumos par redzēto. Un īpaši vērtīgs viņš, šis skatītājs ar kritiķa vēlmi, sev šķiet, ja spēj pamācīt režisoru, kā viņam, kas būtu darāms. Tā rodas neiedomājami salīdzinājumi un pamācības, kas liecina tikai par spriedēja neprofesionālo pieeju tik kompleksajai matērijai, kāds ir kinematogrāfs.
Protams, apsveicami ir skatīties kino un sekot meinstream filmām, bet tas neliecina par profesionālo sagatavotību tik jūtīgā, smalkmehāniskā žanrā un tā mijiedarbībā ar kritiku. Par spēju piekopt šo žanru neliecina ne daži gadi, kas pavadīti klausoties gudru cilvēku lekcijās par konkrēto tēmu, ne liela filmu skatītāja pieredze. Tas viss var palīdzēt vadīt lekcijas Tautas universitātē ( Eiropā, kur tās vēl pastāv) vai skolā ar padziļinātu kino izglītību. Galu galā tas palīdz kļūt par kinoekrānu cienošu skatītāju, kas spēj iztikt arī bez popkorna. Bet tas viss nenoder kinodarba analīzei profesionālā vidē, kur režisoram kritika ir kā viņa darba atbalss, kur katra iepriekšējā ir kā kontroles mehānisms darbam pie nākamās filmas māksliniecisko līdzekļu, žanra, scenārista un mākslinieka izvēlē, gaismas partitūras un kadru materiāla sagatavošanā atbilstoši autora iecerētajam konceptam. Katra iepriekšējā filma liek režisoram vēlreiz izvērtēt nākamās radošās grupas, aktieru un epizodisko lomu izpildītāju izvēli. Jau iepriekšējā darbā režisors, vēl neapzināti, zemapziņā atrod nepieciešamā interjera un/vai eksterjera pielietojumu nākamajam. Filmas montāža ļauj meklēt jaunus risinājumus apskaņošanā un mūzika, jeb pārliecina autoru palikt pie līdzšinējiem izteiksmes līdzekļiem . Tāpēc praktiski pielietojama kino kritika režisora darbā ir vairāk kā nepieciešama. Visi šie šķietami tik nevainīgie profesionālie instrumenti maina gan filmas ritmu, gan dramaturģiju, tāpēc spriedelējumi, analizējot kinodarbu tikai pēc vienas- savas, parasti diezgan vienpusīgās kinoskatītāja un vērtētāja pieredzes, maldina citus skatītājus, kas vēl tikai plāno apmeklēt filmu, un izrāda necieņu filmas režisoram.
Tas noteikti nav pieņemams analītiska veida rakstu darbā, jo kritikas mērķis, pirmkārt, ir saprast – ko, kā un kāpēc dara režisors. Un tas ir pirmais priekšnoteikums, lai sāktu domāt par filmas recenzēšanu. Vēlmei recenzēt jābalstās uz iespējami plašu kino veidošanas pieredzi, lai varētu norādīt uz lietām, kas AUTORA IZVIRZĪTĀ KONCEPTA IETVAROS, sasniedz un kas nesasniedz mērķi. Un vēl, lai tas būtu iespējams, kritiķim autors ir jāmīl, citādi tas vienkārši izvēršas kaitniecībā, uzspiežot autoram savu personisko redzējumu, kam nav ne mazākā sakara ar konkrēto kinodarbu un tā autoru. Kritiķa pienākums ir apzināties, ka režisors kā autors vairākkārt izvērtē katru filmas sekundi visos tās uztveres līmeņos atbilstoši filmas konceptam, žanram, stilistikai un darba virsuzdevumam.
Kāpēc es tik ilgi un gari runāju par to- šoreiz daloties ar savu un kolēģu pieredzi pēc filmas iznākšanas uz ekrāniem, bet man tas šķiet būtiski sakarā ar aktuālo satori.lv Aivara Madra publikāciju par Dāvja Sīmaņa filmu TĒVS NAKTS. Nav tā, ka publikācijas autors neko nav redzējis vai ievērojis, viņš pierāda sevi kā vērīgs skatītājs, bet vai ar to nav par maz, lai publicētu viņa domas kā profesionālu viedokli tik prestižā portālā kā satori.lv, kas pulcē ap sevi Latvijā ievērības cienīgus intelektuālos spēkus.
Pirmkārt, jāatgādina, ka TĒVS NAKTS Sīmanis turpina filozofiskajā esejā Pelnu sanatorija aizsākto kinoesejas žanru, kas raksturīgs autorkino kategorijai, tāpēc salīdzinājums ar Holivudas mēroga filmām šajā gadījumā, pie kam vēl atceroties Latvijas kinoindustrijas ekonomiskās iespējas , ir vairāk kā nepiemērots. TĒVS NAKTS scenārijs žanra ietvaros jau ir precīzāk izstrādāts nekā Pelnu sanatorija,- dialogos, aktieru izvēlē, kadra estētikā, filmēšanas vietu izvēlē un režisora konceptā, apzinoties un pierādot sevi kā režisoru ar nobriedušu rokrakstu, kas pārliecinoši pārvalda žanra specifiku. Taisnība, stāsts jau nav par Žani Lipki personīgi, un tas nav dokumentāls vēstījums. Stāsts ir par cilvēcību iznīcības apstākļos – kā atgādinājums par kādu neērtu atmiņu, atgādinājums par to, lai tā neatkārtojas. Un šī filma šodien ir svarīga, jo mūsdienu Latvijas sabiedrībā, dīvainā kārtā, tiekšanās pēc nacionālās varenības arī nebūt nav tik svešs fenomens.
Satori recenzents Madris norāda uz viņaprāt režisora pieļautajām kļūdām, par varēm vēloties Sīmaņa filmā redzēt savu-pavisam citu kinodarbu, ar klišejām pārpildītu ekrāna stāstu, ko režisors Dāvis Sīmanis savā kinovalodā neizvēlas.
Arī Artūram Skrastiņam tā noteikti ir labākā kinoloma, un salīdzinājums ar Jāņa Streiča Beisiku, Artūra Skrastiņa izpildījumā, diemžēl ir nevietā – jo tik dažāda žanra darbus salīdzināt vispār nav iespējams, tie ir kvalitatīvi nesalīdzināmi kino piemēri arī Skrastiņa gadījumā. Aivara Madra komentāru par to, ka Skrastiņš ir nekāds šai filmā, uzskatu par vairāk nekā drosmīgu. Tā runā cilvēks, kas nezina, kas ir iznīcība. Neizpratne par to, ka recidīvists un avantūrists Lipke baidās no esesiešiem, ir naivs. Spēles noteikumi filmā ir skaidri. Tas, ka vīrietis, kas apzinās sevi kā tādu, kāds filmā ir Sīmaņa Lipke, var mainīt viedokli par konkrēto lietu kārtību, ja kāds atļaujas viņu pazemot, aizskart viņa – vīrieša pašcieņu, vēl fiziski ietekmējot, kā tas notiek Gestapo epizodē, nevar izraisīt neizpratni skatītājā, ja viņā pašā ir kaut kripatiņa vīrišķības. Noguris no iznīcības, Artūra Skrastiņa Lipke vairāk dzīvo, vai precīzāk, mēģina izdzīvot un eksistēt tikai ar gribasspēku, tāpēc sagaidīt filmas stāstā tā saukto spilgto varoni, par kuru runā Madris, ir visai neadekvāti. Lipke, kādu to redz režisors, scenārists un aktieris , cīnās par neiespējamo, jo vēlas izglābt šīs fatālās iznīcības upurus, neskatoties uz to, cik bezcerīga varētu likties šī cīņa. Skrastiņa skatiens mēmā, vīrišķīgā izmisumā, pavada skatītāju līdz pat pēdējam kadram un vēl ilgi pēc filmas noskatīšanās. Neaizmirstams ir Ilzes Blaubergas brauciens laivā – draudīgajā kara izmisuma klusumā. Un Lipkes sievas seja, matus mazgājot, ar vārdiem Tu man esi kļuvis svešs……tā runā smalka, niansēta attiecību valoda, kas kliedz no ekrāna. Arī Lipkes sievas skatiens runā par nāvi, kas nostājas laulāto starpā un pasaka vairāk nekā pārsimts esesieši masu skatos.
Artūrs Skrastiņš šīgada Nacionālajai kinobalvai Lielais Kristaps nominēts kā Labākais aktieris, Ilze Blauberaga – kā Labākā aktrise otrajā plānā. Tās ir nominācijas, kuras piešķir Latvijas profesionālā kino asociācijas, vērtējums, kas nav nejaušs. Dāvis Sīmanis no LK atlases komisijai iesniegtajām 58 filmām ar TĒVS NAKTS nominēts kā Labākais spēlfilmu režisors un scenārists.( līdzautors Matīss Gricmanis) Filma pretendē arī uz Labākās spēlfilmas statusu.
Pēc tik savādās Satori publikācijas par filmu tomēr gribas atgādināt – režisora pienākums nav izpatikt skatītāja vēlmēm, bet gan rosināt skatītāja emocionālo un/vai intelektuālo vizuālo uztveri, sekojot uz ekrāna notiekošajā. Priecē fakts, ka vismaz daži no būtiskākajiem TĒVS NAKTS filmas kadriem iespiedušies ikviena skatītāja atmiņā, kas filmu ir noskatījies. Tas ir garākais filmas plāns, iznīcības epogeja; Lipke seko nāvinieku pūlim, kur režisors bez utilitārām detaļām parāda gala iznākumu- kailu, neaizsargātu cilvēku pūļa nošaušanu un Lipkes- viena cilvēka bezspēcību šai situācijā.
Sliktākais, ko var darīt kritiķis vai skatītājs, ir sagaidīt no filmas autora darbu, kas atbilst viņa – skatītāja priekšstatiem. Filmas, mēs režisori, veidojam tādēļ, lai jums kinozālē būtu ko redzēt, ko skatīties, atklāt un ieraudzīt. Un tā ir lielākā skatītāja veiksme, ja filma ir pārsteigums. Pārsteigums skatītājiem TĒVS NAKTS noteikti ir – kā stilistiski apskaužami tīrs darbs bez tīksmināšanās par brutālām spīdzināšanas ainām un banālas, nežēlīgas pakaļdzīšanās, kas šai tematikai ierasti raksturīga. Režisors un scenārists Sīmanis spēj runāt par cilvēcību, kas arī Latvijas mūsdienu sabiedrībā ir neapstrīdami aktuāls jautājums . Un TĒVS NAKTS jau ar pirmajiem kadriem uzstāda spēles noteikums, kas rosina domāt un just, nevis meklēt Ineses Zanderes stāsta ekranizāciju.
Aivara Madra komentārs Satori par to, ka puikas tēls vai precīzāka literārā darba ekranizācija novestu pie, viņaprāt , izcila rezultāta, diemžēl ir kļūdains. Kinematogrāfā darbojas pretējs princips literāra tomāna pieredzei, kas gan nereti funkcionē arī literāro darbu praksē – liekvārdība nepierāda izcilību. Autors filmas titros norāda, ka scenārijam izmantoti fragmenti no Ineses Zanderes darba. Tātad šajā gadījumā režisors piedāvā savu redzējumu par tēmu, izmantojot tikai stāsta fragmentus.
Stilistiski viengabalainais, domu rosinošais, emocionāli un intelektuāli piepildītais kinodarbs var ienākt Latvijas kino vēsturē kā labākā Dāvja Sīmaņa filma, pierādot nobrieduša un spilgta kinorežisora rokrakstu.
Filmai raksturīga noskaņas stilistiskā tīrība un ekrāna laika precizitāte ar nevainojamu kadra izjūtu kinoopeatora Andreja Rudzāta kadros un piepildītu skaņu celiņu, stāstot par kādu visai konkrētu un traģisku lappusi Latvijas vēsturē bez patosa, un mūsdienu skatītājam saprotamā valodā. TĒVS NAKTS ieved redzēt gribošo koncentrētā, patiesā un emocionāli ietilpīgā pasaulē.
Ir jāmācās redzēt.