Ilona Brūvere sarunā ar Ingo Taubhornu/Ingo Taubhorn
Hamburgas Laikmetīgās mākslas centra Deichtorhallen Fotogrāfijas nama radošo direktoru un kuratoru, Vācijas Fotogrāfijas akadēmijas prezidentu. Sadarbībā ar RADIO KLASIKA.

 

Stikls, materiāls, kas absorbē gaismu un sakārto telpu, norobežojot uztveri domu pasaulē, un paliek caurredzams. Ingo aicina uz sarunu muzeja otrajā stāvā, kur notiekošo izstāžu zālēs var pārredzēt kā mēmā kino sižetu, ekspozīcijas apmeklētājiem brīdi pa brīdim apstājoties un tad atkal turpinot ceļu citā, fotogrāfiskās realitātes labirintā.
Šogad Laikmetīgās fotogrāfijas muzejs svin savu desmito gadskārtu.
Taubhorna kungs, kā aizsākās Jūsu interese par fotogrāfiju?

Vispirms jau es studēju filmu mākslu un fotogrāfiju. Tolaik es daudz fotografēju un daudz domāju par to. Aizvien esmu radošās izpausmes kompilējis šī procesa apzināšanā. Tas laika gaitā, strādājot kā kuratoram un fotogrāfam, radīja īpašu mana patstāvīgā laika dimensiju. Kopš strādāju Laikmetīgā mākslas muzeja Foto namā, galvenokārt esmu pievērsies fotomākslas teorijai , tās apzināšanai un klasifikācijai. Esmu pie tā nonācis pats ilgi fotografējot un esot šai procesā iekšā. No fotogrāfa esmu kļuvis par teorētiķi, kas rīko izstādes, veido publikācijas un meklē fotomākslā vienojošo kontekstu.

Vai nav tā, ka Jūsu darbs apvieno izstādes autora un tādas kā šī fotogrāfiskā notikuma režisora funkcijas, veidojot ekspozīcijas analizējot, izvērtējot materiālu un tā iedarbību uz skatītāja uztveri?

Režisors vienmēr iestudē ekrāna vai skatuves patiesību, to skatītājam uzbur aktieri un režisora inscenētie tēli , tāpēc man liekas, ka kuratora darbs vairāk līdzinās arhitekta pamatuzdevumam, sakārtojot fotogrāfiskajā telpā piedāvātos jēdzienus un uztveres kontekstu. Šeit būtiska nozīme ir vizuālajai valodai un bilžu izkārtojumam izstāžu telpā, lai izstādītais fotomateriāls ieinteresē skatītāju arī tad, ja skatītājs nepārvalda konkrētas fotogrāfijas priekšvēsturi. Izstādītajiem foto darbiem jāatstāj uz publiku paliekošs iespaids un man ir svarīgi, lai skatītājs notic ekspozīcijas foto patiesībai, kuru piedāvā konkrētā vizuālā konstrukcija. Varbūt tas ir kā režisora darbs, bet gala rezultātā jau tā nav mana vīzija, tie ir autoru darbi, kuriem es meklēju un atrodu optimālu telpisko un jēdzienisko satvaru. Jebkuras filmas režisors arī dokumentālajā filmā ir galvenā persona, bet es esmu vidutājs starp autoru un skatītāju, uztveres tulks, pavadonis, kas palīdz autora darbiem nonākt līdz skatītājam. Un šeit nav svarīgs mans viedoklis par katru konkrēto fotogrāfu, bet gan par fotogrāfijām, kas tiek izstādītas.

Vai autorus un darbus vispār ir iespējams izvērtēt nesaistīti?

Šeit es gribētu paskaidrot, ja uzskatu kādu fotogrāfu par labu vai sliktu, tas nebūt nenozīmē absolūtu vērtējumu, es konkrēta autora fotogrāfijas vērtēju Laikmetīgā muzeja piedāvāto ekspozīciju kontekstā.
Un ir daudz tādu fotogrāfu, kuru darbi mani fascinē tīri personīgi, Tās ir fotogrāfijas, kas vairāk saistītas ar manu dzīvi, pieredzi, seksualitāti, manu pasaules un fotogrāfisko uztveri. Tie ir fotogrāfi, kas vēl astoņdesmitajos gados piedāvā savu īpašo rokrakstu, viņu bildes kļuvušas par stila vai fotogrāfiskās kompozīcijas ikonām, un tās veidojušas manu māksliniecisko gaumi. Viens no tādiem autoriem ir amerikānis, dabas ainavu fotogrāfs Andrew Adams /Endrjū Adams , no otras puses tie ir dabas fotogrāfi-topogrāfi, kas nefiksē dabas skaistumu, bet seko tās iznīcinošajam un postošajam spēkam. Tā ir fotogrāfija, kas pasaulē saglabājusies vēl no septiņdesmitajiem gadiem, fiksējot neglīto, nevis meklējot skaistus dabas skatus. Un ja mēs runājam par to, kas man ir svarīgs šai fotogrāfiskās uztveres aktā, tad tas nekad nav skatītāja sajūtu vai pieprasījuma apliecinājums, bet gan konkrēts rakurss, kas piedāvā vairāk. ā ir fotogrāfija, kas pārsteidz ar savu citādo skatu punktu, paplašinot uztveres horizontu. Šīs vienmēr ne tik skaistās un pareizās fotogrāfijas, kas liek domāt un just, veicinot ne tikai skatītāja, bet arī manu personisko attīstību. Fotogrāfija, kuru es saprotu un kas man nepiedāvā neko jaunu, mani garlaiko.

Es jūs saprotu, jo uztveru līdzīgi… Bet pasaulē ir tik daudz cilvēku- vieni redz pasauli bildēs, kas paliek atmiņā kā zīmes, citi to ierauga tikai reāli notiekošajā, kā jūs skaidrotu šo fenomenu?

Fotogrāfija jau ir medijs , kas uzrunā cilvēku vairākās uztveres kategorijās – tā var būt sociāls dokuments, sniegt estētisku baudījumu, piedāvāt vēsturisku vai personiskās pieredzes stenogrammu par to, kas noticis pagātnē vai vīziju par to, kas varētu notikt. Var arī fotografēt to, kas pieder fantāziju pasaulei. Vistradicionālākais fotogrāfijas veids laikam tomēr ir atmiņu konservācija, fiksējot notikumus un parādības, kas no tagadnes drīz vien aizies un pārvērtīsies pagātnē, atstājot liecību fragmentus par notikušo. Fotogrāfiskais medijs ir ļoti plašs daudzveidīgos izpausmes veidos. Tāpēc dažbrīd ir grūti izsekot, kur sākas viens un beidzas kāds cits fotogrāfijas žanrs. Vienam fotogrāfam patīk iestudēt savu pasauli, bet citam fiksēt tik dažādās tās izpausmes formas. Es nepiekrītu uzskatam, ka dokumentālā fotogrāfija, kas saprotama un pieejama ikvienam, nav mākslas darbs un augstu vērtēju fotožurnālistu darbus. Un vēl man ir svarīgi, kāpēc uzņemta šī fotogrāfija, kāds ir tās konteksts un kāds ir vēstījums. Šeit būtiska nozīme būs arī pavadošajam tekstam, kuru autors piedāvā kā komentāru, un kas nereti maina konkrētās fotokolekcijas jēdzienisko nozīmi. Tāpat ir būtiski, vai šīs fotogrāfijas domātas avīzes vai žurnāla ilustrācijai vai kļūs par izstāžu ekspozīcijas sastāvdaļu, kur uztveres veidošanā vēl jāpiedalās skatītājam, pietuvojoties šai fotogrāfiskajai realitātei un autora vēstījumam ar savu personisko interpretāciju.

Kā Jums šķiet, kā cilvēks kļūst par fotogrāfu, par kādu, kas dzīvo un domā fotogrāfiskajā realitātē, atstājot savas domas un pasaules uztveri bildēs? Lielāko daļu indivīdu šī fotogrāfiskās uztveres patiesība taču nemaz neskar.

Nav jau daudz tādu mediju, kur, varētu domāt – šeit līdzdarboties var visi.
Fotogrāfija ir masu medijs. Un nodarboties ar to var ikviens, kam tas ienāk prātā. Mūs visus, ienākot pasaulē atvērtām acī, sagaida tik daudzas vilšanās un neveiksmes, ignorējot fotogrāfisko uztveri, mēs kļūtu daudz ievainojamāki. Bez fotogrāfijas dzīve patiešām nav iedomājama, jo pirmkārt jau fotogrāfija sniedz informāciju par pieredzi. Un fotogrāfijas ir katrā laikrakstā un žurnālā, uz katra reklāmas staba, katrā facebook vai twitter kontā. Viens cilvēks ar tām ikdienu varētu aizpildīt vairākas izstāžu zāles. Un tāpēc ir svarīgi fotogrāfisko informāciju sakārtot jēdzieniskās, kvalitatīvās, mākslinieciskās, stilistiskās vai formālās kategorijās. Tā ir vieglāk iemācīties uztvert fotogrāfijas vēstījumu un sākt orientēties mākslinieciskajos un formas jautājumos. Fotogrāfam, kas nodarbojas ar fotogrāfiskā alfabēta izpēti, vieglāk sakārtot savas domas un savu uztveri , viņam ir vieglāk orientēties un uztvert sev būtisko vizuālās realitātes plūsmā, kas apdraud uztveri ar neskaitāmām interpretācijām un dokumentu fragmentiem. Pirms mēs izprotam fotogrāfiju, par kuru visi runā, bet reti kurš saprot, mums jāiemācās tās alfabēts, lai saprastos runājot vienā, nevis dažādās valodās.

Laikmetīgās mākslas muzejs Deichtorhallen Hamburgā šogad svin savu 25. dzimšanas dienu, vai varu jūs apsveikt jubilejā?

Fotogrāfijas nams dibināts tikai pirms desmit gadiem. Agrāk šais vērienīgajās ekspozīcijas telpās muzejs rīkoja glezniecības un dizaina izstādes, bet kad Hamburgas pilsēta ieguva savā īpašumā Gundlaha/ F.C. Gundlach /fotogrāfiju kolekciju, vai pareizāk, uzņēmās tās uzturēšanu, Laikmetīgā muzeja dienvidu spārnā izvietojās Fotogrāfijas nams, ziemeļu spārnu atstājot starptautiskajām mūsdienu mākslas izstādēm.

Kādas šais desmit gados ir nozīmīgākās Fotogrāfijas nama ekspozīcijas ?

Mani fotogrāfijā neinteresē pazīstami vārdi vai tradicionālā uztveres forma Savās ekspozīcijās Fotogrāfijas nams žonglē starp dokumentālu patiesību un svaigu fotogrāfisko skatījumu, kas ir izglītojošas pilsētas izstāžu zāles pamatuzdevums. Un mans mērķis šai gadījumā nav būt par pazīstamu fotomākslinieku kuratoru, bet gan piedāvāt izstādes – atklājumus šai žanrā. Fotogrāfijas muzeja uzdevums ir rīkot izstādes, kas prezentē gan tradicionālās, gan aktuālās fotogrāfijas tendences mūsdienu publikai saprotamā un pieejamā formā, izsijājot to, kas varbūt palicis neievērots, katru izstādi apskatot kā nelielu atklājumu foto mākslas žanrā. Nozīmīgas ir bijušas vairākas izstādes šai kontekstā. Viena no tām tapusi sadarbībā ar amerikāņu fotogrāfu Frederiku Hūberu/Frederic Huber, otrā ekspozīcija veidota sadarbībā ar Minhenes kuratori Brigitu Volšniku./ Brigitte Wolschnik . Pagājušajā gadā rīkojām Saula Laitnera/ Saul Leitner retrospektīvi. Mūsu retrospektīvas ir vērienīgas un arhitektoniski ietilpīgas, jo izstāžu halles ir gaismas pilnas, augstiem griestiem, ar plašu telpisko diapazonu jebkurai izstādei. Hamburgas Laikmetīgās mākslas muzejs ir viens no pasaulē izteiksmīgākajiem izstāžu kompleksiem, ar iespēju telpu ikreiz iekārtot tā, lai optimāli varētu prezentēt katru konkrēto kolekciju. Un, manuprāt, tas ir būtiski, veidot vienotu telpas un ekspozīcijas veselumu, muzeja arhitektūra mums piedāvā šo iespēju.

Jūs veidojat fotogrāfiskās uztveres arhitektūru ikvienā no izstādēm, kuras piedāvā Laikmetīgās mākslas muzejs?

Jā, man svarīgi, kā šie darbi tiek izstādīti. Tādā ziņā es patiešām jūtos kā režisors, kuram ir svarīgi kā stāstīt stāstu, lai publika to uztvertu pēc iespējas precīzāk. Mans uzdevums ir atklāt aizmirstus vārdus, atgādināt par vizuālajiem kodien, kas varbūt līdz šim kuratoriem paslīdējuši garām nepamanīti. Laikmetīgās mākslas muzejs izstāda arī vācu fotogrāfiju, jo nereti strādājot ar starptautisku auditoriju un pētot fotogrāfijas norises pasaulē, skatu punkts paslīd garām pašmāju notikumiem. Tāpēc mēs veidojam arī ekspozīcijas ar ne tik atpazīstamiem vācu fotogrāfiem, kas nav pasaulē tik zināmi kā Diseldorfas skola/ Duesseldorfer Schule un sešdesmit gados varbūt piedzīvo savu pirmo izstādi ar darbiem, kas rosina pavisam jaunu fotogrāfisko redzējumu.

Kuri būtu šie vācu fotogrāfi, kuriem jūsuprāt līdz šim nav pievērsta pietiekama uzmanība un kuru darbus pēdējā laikā izstādījis Laikmetīgā mākslas muzejs Fotogrāfijas nams?

Šeit jāmin Ute un Verners Māleri/ Ute und Werner Mahler, kas septiņdesmitajos gados fotografē dzīves īstenību Vācijas demokrātiskajā republikā un pēc Vācijas apvienošanas fiksē dokumentālo realitāti visā Vācijā, veidojot reportāžas sieviešu cietumā un portretējot neonacistus Austrumberlīnē, tā plašā spektrā parādot plašo un varbūt neērto un nepatīkamo mūsdienu realitāti Vācijā. Tā man ir ļoti tuva dokumentālā fotogrāfija, kas veidojas no vizuāla dokumenta un papildinošā esejas teksta, sniedz klātbūtnes sajūtu par konkrētām dzīves norisēm. un cilvēkiem. Tā ir sociālā un politiskā fenomena dokumentācija, uzrādot konkrētus signālus sabiedrības attīstībā. Tas izskan arī kā brīdinājums sabiedrībai , liekot domāt un iedziļināties mūsdienu dzīvē, kāda tā ir un domājot par to, kāda tā varētu būt. Man šīs izpētes analīzes sociālais faktors šķiet vairāk kā būtisks.
Vēl es gribētu minēt Polu Gremu/ Pol Grem, Ņujorkā dzīvojošu britu fotogrāfu, kas strādā dokumentālās fotogrāfijas žanrā un vienlaicīgi meklē tai mākslinieciski adekvātu izpausmes formu. Tie ir impulsi, kas man ir tuvi un saprotami. Bet tikpat svarīgi mūsu kolekcijā ir Alberta Vatsona/ Albert Watson, skotu modes fotogrāfa darbi. Vatsons Ņujorkā vairāk pazīstams kā pasaules vadošā modes žurnāla Harper Basar fotogrāfs. Tikai mani viņa daiļradē interesē aspekts, kas nav saistīts ar modi un līdz šim vēl nav izvērtēts.
Varbūt mēs īsumā varētu pievērsties arī Hamburgas fotogrāfiem?

Pašreiz es tieši strādāju pie jauna izstāžu cikla, kas veltīts lokāliem notikumiem un personībām, kas globalizācijas laikmetā prasa īpašu uzdrīkstēšanos. Ir svarīgi ne tikai atspoguļot starptautiski nozīmīgus notikumus vai nacionālas nozīmes fotosesijas, bet arī būtiskas lokālas norises..

………..kad mikrokosmosā uzrādās tik dažādi sabiedrības modeļi.

Jā, bet mēs tik bieži to aizmirstam un ignorējam to, kas notiek mūsu mājās. Hamburgas fotogrāfiem plānotas grupu izstādes ar vairāk kā desmit autoriem; Valters Šēls/ Walter Sheel, Hanss Hanzens/ Hans Hansen, Rosvita Heke/Roswitha Hecke, Jaši Klaina/ Jaschie Klein, Silke Grosmane/ Silke Grossmann u.c. Hamburga vienmēr bijusi mediju pilsēta, tas noteikti it būtiski veidojot Hamburgas mūsdienu autoru ekspozīcijas. Galvenās tēmas būs vairākas. Dzīvība un nāve, jautājums par to, kā mēs ar to sastopamies un kā to uztveram. Fotogrāfija kā dzīves īstenība, kas dažbrīd pat izpaužas traucējoši ar savu ne īpaši komplimentāro patiesību. Kā arī sieviešu portretu cikls, kas ļauj mums iepazīt nevis žurnālu vāku skaistules, bet varbūt ne īpaši izskatīgas sievietes, jūtīgi un smalki, ļaujot pietuvoties viņu iekšējai pasaulei un liekot mums pārvērtēt savus priekšstatus par mūsdienu sievietes skaistuma ideālu. Manuprāt spilgtākā vācu laikmetīgās fotogrāfijas iezīme ir tā, ka fotogrāfija reflektē aktuālas dzīves norises. Tā ir kā atbilde uz jautājumu par mākslinieka uzdevumu sabiedrībā, neapšaubāmi apstiprinot digitālo tehnoloģiju nepieciešamību mūsdienu saziņā un vizuālo mediju uztverē. Lai gan mediju vidē aizmirsta paliek analogā fotogrāfija. Tātad fotogrāfija, kas nestāsta par cilvēku un sabiedrību, bet apskatāma tikai kā objektīva realitāte. Mūsdienu vācu fotogrāfijas spilgtākā iezīme ir daudzveidībā, lai gan starptautisko atpazīstamību tā iegūst tikai ar Diseldorfas skolu. Tēmas laikmetīgajā fotogrāfijā mainās viļņveidīgi, tās stāsta par personību,, par dabu, par pasauli tik dažādos veidod, bet tas, kas šīs fotogrāfijas vieno ir saskarsmes punkti ar citiem medijiem un mākslas žanriem- ar glezniecību, kino, mūziku un teātri, veidojot sintēzi, kas ir neiedomājami aizraujoša.
Kā Jūs atpūšaties no ikdienas rutīnas un saspringtā darba ritma, ja to vispār darāt?

Protams, es atpūšos, bet ziniet, vecuma priekšrocība ir raudzīties uz dzīvi ar zināmu mieru, kontrolējot sevi pašu un dažkārt norādot- te nu būtu drusku jāapstājas! Tādos gadījumos es mēdzu teikt- nebūt sasniedzamam nozīmē vislielāko tuvību. Līdzcilvēki nereti ir neapmierināti ar šo risinājumu, bet mūsdienu pasaule piedāvā tik daudz garām skrejošu iespaidu, tik daudz sarunu un nebeidzamu konfrontāciju ar apkārtējo pasauli, ka nepazust uz kādu brīdi nemaz nav iespējams. Tad pazudis no visiem es gaidu atkalredzēšanos, baudot šo gaidīšanas prieku par tikšanos.