saruna par vizuālo uztveri, kino kritiku un dzīvi

Kino zinātnieks, LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikāciju studiju nodaļas vadītājs Viktors Freibergs/ kinorežisore Ilona Brūvere

Tev patīk tulkot ekrānu, tajā meklēt kino valodu, saskatīt sakarības, analizēt izteiksmes līdzekļus un atrast tēlu sistēmas skaidrojumu. Kāds bija šīs tavas aizraušanās sākums?

Esmu diplomēts angļu filologs, tas gan nav gluži tas pats, kas kino, bet kino teorija ir cieši saistīta ar literatūras teorijas pamatiem. Teorijas pamatuzstādījums abās zinātnēs ir ļoti tuvs.

Literatūra ekrāna dramaturģiju nepiedāvā. Kur meklējama analīzes līdzība?

Naratīvajās struktūrās vai vēstījumā ir meklējama šī līdzība. Vienkārši sakot, gan filmā, gan romānā ir zemteksts – tas, ko autors nepasaka tiešā veidā, bet pauž savā vēstījumā. Šajā ziņā kino un literatūra darbojas uz līdzīgiem principiem. Starp kino un teātri ir daudz lielākas atšķirības, nekā starp literatūras un kino uztveri..Protams, ka ekrāns piedāvā savu taustāmo vizualitāti un skaņas klātbūtni, kameras leņķu un kadra garumu iespējas šai vizuālās valodas plūdumā, kas iedarbojas uz skatītāja uztveri. Un tomēr, man patīk arī literatūras struktūrā meklēt vizuālus elementus. Tas gan nenozīmē, ka pēc literatūras teorijas studijām var analizēt filmas dramaturģiju. Tā tas arī nenotika. Bet ar tulkošanu gan tas viss sākās – ar filmām Arsenālā. Skan banāli, bet tā tas bija. Piemēram. Džeimsa Džoisa stāstu krājumā Dublinieši, autors apraksta darbības vidi, it kā, fiksējot to ar kameru, kā, slīdot garām ainavai, cilvēkiem un lietām. Džoiss neraksturo šos cilvēkus tiešā veidā, ar vārdiem, bet gan ar savu konceptu. Mani tas neiedomājami fascinē. .

Tad tu sāki aizdomāties par kino kritiku?

Tad vēl ne, tas sākās ar Britu kino klubu. Un bija viens notikums, kas, manuprāt, bija īsts pagrieziena punkts – tā bija Mēmā kino skola. Pēc tikšanās ar Deividu Bordvelu, klausoties citu kino teorētiķu uzstāšanos, man likās, ka tas būtu šausmīgi skaisti, ja es varētu pietuvināties kino valodai – to pētīt un saprast

Mani kā kino praktiķi traucē interpretācija, kas skatītājam neļauj uztvert konkrēto ekrāna valodu un vēstījumu….

Ir jau divu veidu publikācijas, kurās ierasts rakstīt par kino…

Protams, ir anotācijas un ir kritika, bet pie mums kritika ir žanrs, kas praktiski neeksistē, vairāk tās ir paplašinātas anotācijas, personiski viedokļi, kas tiek uzskatītas par kritiku. Tās varbūt dažām filmām ļauj iegūt vairāk skatītāju, bet nereflektē par izvēlēto žanru vai metodi, nesniedz filmas analīzi scenārista un režisora darba izvērtējumam viņa izvēlētajā darba metodē un stilistikā.

Tam es varu piekrist. Tiem, kas raksta par kino ir jāpārvalda kino teorija un kino vēsture, spējot ieraudzīt konkrēto metodi, stilistisko un žanrisko pieeju, ko izvēlējies filmas autors, un tikai pamatojoties uz to, filmas analīze būs sasniegusi savu mērķi un varēs kalpot filmas veidotājiem kā palīgmateriāls tālākam darbam, izvērtējot ieguvumus un zaudējumus konkrētajā mākslinieciskajā konceptā. Tas nenozīmē, ka autors sagaida akadēmiskas atsauces uz kino teoriju, katra filma jau pati nosaka analīzes būtību.

Tas, protams, notiek optimālajā variantā, bet nereti kritiķi savas teorētiskās zināšanas nespēj piemērot filmas materiālam-praktiskajai analīzei, kam būtu jānāk talkā filmas veidotājam savas metodes un stilistikas izvērtēšanā. Tas nozīmē, ka šis kritiķis X nemaz neredz, ko viņam piedāvā ekrāna valoda, jo neprot to lasīt, bet gan uzskata, ka būtu tiesīgs stāstīt par to, kādai tai būtu jābūt, uzspiežot filmai savu teorētisko uzstādījumu, tā vietā, lai filmas analīzi balstītu uz režisora konkrēti izvēlēto ekrāna valodu.

Savas vispārīgās kino teorijas zināšanas kritiķim jāizmanto nevis kā ierocis pret režisoru, bet gan kā kritiķa iespēja saprast un analizēt konkrētu darbu. Ja filma netiek aplūkota, bet pazūd šai tā sauktā kritiķa publikācijā, tad tai nav nekādas nozīmes, jo primārais jau nav kritiķa interpretācija, bet gan konkrētā filma kā vizuālās un dramaturģiskās izteiksmes veids. Tā nedrīkst būt ilustrācija tam, ko es zinu par kino. Tas manā uztverē ir diezgan noziedzīgi, jo kritikā filma ir primāra. Ja mēs runājam par anotācijām, kas būtībā ir nesaistoša, bezkaislīga informācija skatītājam un žanrs, kas mani personīgi ne īpaši interesē, jo laba kritika piedāvā dzīvu sarunu par izteiksmes līdzekļiem, tai nebūt nav jābūt slavinošai vai iznicinoša, bet gan konkrētās filmas stilistikas un dramaturģijas analīzei.

Mani kā praktiķi kino estētika interesē kā žanriska vienība- gleznieciska un filozofiska kategorija. Sociālu dokumentu vai vienkāršu uzfilmētu stāstiņu, es vairāk redzu kā televīzijas produktu. Lai gan šodienas Eiropas kino vidē šis atšķirības arī profesionālajā vidē netiek uzskatītas par būtiskām, tomēr lielais ekrāns vienmēr piešķir vizuālajiem darbiem īpašu uztveres šarmu. Kinoteātrī skatītas televīzijas filmas arī iegūs uztveres bonusu. Bet kino un televīzijas estētika piedāvā divas diezgan atšķirīgas dramaturģiskās metodes, kā tu vērtē šo fenomenu?

Man viens no būtiskākajiem kritērijiem arī ir filmas izteiktā kino valoda, lai skatītos filmu un dzīvotu šai citā – vizuālajā pasaulē. Ir svarīga bilde, kas sniedz vizuālu informāciju vairākās dimensijās savā uztveres ietilpībā, skaņa, kas pastiprina vizuālā attēla efektu, un vēl ļoti svarīgs dramaturģijas elements ir klusums. Izklausās absurdi, bet klusums ir viens no svarīgākajiem kino dramaturģijas pamatelementiem.

Vai par to Tu lekcijās paspēj izstāstīt saviem studentiem?

Es viņiem stāstu par to, ka ir filmas, kurās dominē stāsts, citās dominē attēls. Arī gleznas taču mēs uztveram dažādi. Ir kubisms, impresionisms, neoreālisms un reālisms. Kandinski nevar salīdzināt ar Malēviču. Rembrants nav Džoto. Veidi, kā var stāstīt stāstus, ir tik dažādi.

Gadījumos, kad cilvēks neko negrib, vai nespēj ieraudzīt, laikam šī recepte nederēs….

Jāsecina, ka uztveres iespējas saistītas ar erudīciju, vēlmi skatīties un redzēt. Nereti cilvēki vēlas arī no kinoekrāna saņemt tikai pavisam vienkāršu informāciju vai primitīvu izklaidi. Man ir īpaša pieredze ar Paradžanova Granātu krāsu, es lekcijās rādiju pagaru fragmentu no filmas, un studenti atzinās, ka neko no tā nesaprot. Un tad kāda studente pēkšņi man par atvieglojumu paziņoja – ir jāskatās tik ilgi, kamēr prot saprast un ieraudzīt. Jā, galvenais laikam ir aizrautība un vēlēšanās. Kino nekad nav bijis viendabīgs, bet šodien visiem šķiet, ka kino nozīmē tikai izstāstīt stāstiņu.

Pieredze nereti uzrāda konkrētu kritiķa piedāvātu uztveres kodu, kas tad nosaka gan filmas tālāko likteni, gan skatītāja attieksmi. Bet, skatoties un iedziļinoties materiālā, bieži vien jāsecina, ka šie ir bijuši gadījuma rakstura vērtējumi, kas saistīti ar politisko situāciju vai kritiķa personisko attieksmi, publikas vēlmi šai darbā projicēt savas vēlmes pret konkrēto scenāristu vai režisoru, bet ne ar reālo produktu.

Tam es nevaru nepiekrist. Bet ir filmas, kuras nevar neskatīties, kurām piemīt magnētisms, kaut darbība šķietami risinās konkrētā laikā un vidē, tāda filma ir Teo Angelopulas „Ulisa skatiens”, piedāvājot reālu un tomēr atsvešinātu – man kā skatītājam jaunu izziņas vielu.

… sajūtu un domu pasauli. Vai tas nav kino valodas tēlainības pamatnosacījums?

Arī es to tā izjūtu. To meistarīgi demonstrē Angelopulus. Filmas sākuma daļā ir epizode, kas var šķist pavisam vienkārša, bez banālas dinamikas. Galvenais varonis, režisors vārdā A, ierodas Grieķijā, lai demonstrētu savu filmu;, mēs filmu nemaz neredzam, mēs redzam tikai to, kā to skatās no lietus ar lietussargiem piesegušies cilvēki. Viņi sastinguši vēro projekciju uz nama sienas, kā hipnotizēti, un šai ainai piemīt neparasta suģestija. Viņi ir citā pasaulē. Tā es gribu skatīties kino. Tarkovska Spogulī, kad filmas beigās aktrise jau mūža beigās iet pa pļavu un atskatās, tur tālumā šai pēdējā kadrā viņa ir redzama jaunībā. To es pamanīju tikai šo filmu noskatoties kādas divdesmit reizes. Tad man likās, kas notiks, ja es rādīšu šo filmu studentiem, un tā kadra tur vairāk nebūs?

Kas būs, ja tā kadra tur tiešām nebūs?

Kaut kā jau izgrozīšos. Man patīk melnais humors, kas man ir pārmests, bet es bez tā vienkārši nevaru. Kopš zinu, ka dzīve ir viens relatīvs laika nogrieznis un jebkuru brīdi var beigties, es atļaujos teikt ko es domāju.

Tā ir atvieglojoša sajūta. Es to izlēmu pēc savas vēža operācijas. Sēdēju uz soliņa, skatījos debesīs, Gaiļezera atpūtas un izklaides centrā vai precīzāk Atrakciju parkā Gaiļezers un domāju, kāpēc man jātērē laiks tam, ko es negribu darīt. Un alerģiski reaģēju uz frāzēm – man galvenais dzīvē ir mans darbs. Protams, man patīk tas, ko es daru, bet tas nenozīmē, ka ar to gribu dzīvot. Es pats sev esmu svarīgāks.

Ko tas nozīmē – svarīgāks? Un kā sevi izjūti bez sava zinātnieka un pasniedzēja vai tulka darba?

Es nezinu. Tas laikam ir vissarežģītākais. Bet man tomēr ir jāizvēlas, vai es sēžu bibliotēkā un rakstu vai braucu mājās, lai būtu kopā ar savu mazmeitu, ar ģimeni.

Ko tev vēl patīk darīt bez tā, ka tu skaties kino, lasi lekcijas studentiem un tulko valstiska mēroga konferences?

Īsti jau es neko citu nedaru. Man, piemēram, patīk pastaigāties pa pilsētu.

Pastaigāties pa pilsētu, lai kur tu arī būtu.. man arī patīk. Cits būtu teicis – aiziet uz muzeju, izstādi vai apmeklēt operu…..

Man to nevajag. Mans sapnis, kas pagaidām šogad jāatliek, ir apciemot draugus Londonā. Viņi mani jau gaida visu gadu.

Tev ir daudz draugu?

Dažreiz man liekas, ka ir, dažreiz atkal, ka nav nemaz. Visādā ziņa pa pilsētu es pastaigājos viens pats. Viens pats, vientuļš padzīvojis cilvēks, kas klīst pa pilsētu.. (Smejas)

Vientulība jau nemaz vienmēr nav apstākļu sakritība, bet gan dvēseles stāvoklis. Es tev varētu pievienoties, tad būtu divi padzīvojuši cilvēki, kas vientuļi klīst pa pilsētu. (Smejas). Es varētu uzņemt filmu par to. Un tu varētu par to rakstīt. Vai padzīvojošam cilvēkam nav sapņu par dzīvi un mīlestību​​​?

Es domāju par to.

Un ko tu esi izdomājis​​​?

Neko es neesmu izdomājis. Es vēl tikai domāju par to un par draugiem. Un tad, kad kaut kas briesmīgs notiek, tad es atkal brīnos, cik daudz īstenībā ir cilvēku, kas pret mani izturas vairāk kā draudzīgi.

Vai tas, kā tu dzīvo ļoti atšķiras no tās dzīves, kādu to sev jaunībā esi izsapņojis? Vai tā ir tā tava izdomātā dzīve vai sveša?

Man jaunībā bija divas lietas, ar ko es gribēju aizrauties – viena no tām bija kino, jau no astoņu gadu vecuma. Un es gāju uz visām filmām, jo seanss maksāja divdesmit piecas kapeikas. Un tad es 7. klasē skatījos vienu filmu ar Alenu Delonu Piedzīvojumu meklētāji, kuru sajūtu līmenī nevaru aizmirst, skatījos poļu žurnālus ar bildēm no Antonioni un Viskonti filmām un domāju – kaut tikai šī ekrāna pasaule varētu ienākt manā dzīvē!. Skatījos kadrus no Nāves Venēcijā un jūsmoju. Un tā arī manā dzīvē ienāca kino! Astotajā klasē es vēl sapņoju kļūt par žurnālistu, bet labi vien ir, ka no tā nekas nesanāca.

Tavas dzīves lielākā mīlestība...

Tā bija mana sieva. Viņa ir mirusi, bet viņā bija kaut kas no kino.- viņas āriene, viņas izturēšanās. Viņa sabruka, kad iestājās slimība, un tad man dažreiz likās, ka esmu precējies ar diviem cilvēkiem.

Vai pēc tam nekad vairs neiemīlējies?

Man bija jāaudzina meita, viņa jāsargā no mātes, vēlāk bija jāaudzina mazmeita. Tajā laikā tas bija diezgan briesmīgi, bet tas ir tik sen, mana meita Linda izaugusi un mazmeitai jau arī ir divpadsmit gadi, viņa ir ļoti patstāvīga un sauc mani par Viktoru. Un tā es te beigu beigās viens pastaigājos pa pilsētu. ( smejas)

Ko tu darītu citādāk, ja dzīvi varētu sākt no jauna?

Neko es nedarītu citādāk, visas tās pašas kļūdas pieļautu, un visu darītu tāpat. Vienīgais, man ir prieks, ka man vairs nav dzīvē jāpierādās kā jauniešiem, kam tas vēl ir priekšā. Man liekas, ka manī valda miers. Vienu nakti es nosapņoju, ka nomirstu, un sapnī man saka – par tevi jau Panorāmā stāstīja. Tas bija tik reālistiski. Es tur satiku vecomammu un tēvu, Visi sapnī raudāja, jo nevarēja tikt pie savējiem atpakaļ. Un tad es, paldies Dievam, pamodos.

Kāda būtu filma, kurā parādītos viss, kas tevi saista uz ekrāna ?

Tā būtu filma, kas sastāv no fragmentiem, kurus atceros, lai gan īstenībā pat ne no fragmentiem, kurus atceros, bet gan no tā, kā es tos gribētu atcerēties. Tās būtu dramatiskas un komiskas ainas, kur sākumā nemaz nav skaidrs, kā tās saistītas un kāpēc atrodas vienā filmā. Un beigās mēs tad nonākam pie kopainas. Filma, kas saistīta ar tik dažādiem tēliem un attiecībām. Ar ugunsgrēku vairākās vietās. Bet izsekojamu biogrāfisku faktu tur nav.