kants.lv sarunā Dāvis Sīmanis un Ilona Brūvere

Es gribu ar tevi parunāt par tēlainību. Par to mēs kādreiz tik bieži runājām ar tavu tēvu, manu tuvāko kolēģi – izcilo kinooperatoru Dāvi Sīmani. Un šīs sarunas var turpināties tikai ar tevi. Man bieži jādomā par to. Un varbūt tāpēc dzīve šķiet mūžīga un brīnišķīga. Apmēram tā. Jo tēli pie katra no mums atnāk savādāk. Vieni dzīvo ar tiem, citi izdomā, vēl citi konstruē, lai piemērotu katrai filmai kā drēbi piegrieztnei, vēl citi tos vienkārši nozog.

Kā tēli ienāca tavā Pelnu sanatorijā?

Viņi atnāca dažādi. Pirmkārt, jau man ir liela ticība savai racionalitātei. Esmu vienmēr uzticējies tam, ka visu varu izvērtēt ar prātu.

Es tevi pazīstu kā vienu no emocionāli jūtīgākajiem laikabiedriem, un tēlainība jau ne vienmēr ir prāta darbs.

Es emocijas un empātijas spēju uztvert ļoti racionāli. No tāda viedokļa man ir sajūta, ka pirmatnējā līmenī es tomēr ļoti konstruktīvi uzdodu sev skaidru uzdevumu . Un šajā gadījumā, ietekmējoties no Ovīdija izsūtījuma, kad viņš aizbrauc uz vietu, kuru nesaprot, satiek cilvēkus, kas viņam ir sveši un nezina, kā ar viņiem komunicēt. Tas kļūst par mitoloģisko rāmi, uz kura kaut kas jāuzbūvē. Tā ir konstruēta tēlainība. Tāpat kā stāsts, tāpat kā katrs varonis.  

Nevaru tam nepiekrist, bet tik vienkārši jau tas nemaz nav…

Jā, pēc tam notiek kaut kas pavisam dīvains. Aizrautība ar tēmu rada jaunu, neatpazīstamu sapņu pasauli. Es pēkšņi sāku to redzēt pavisam iracionālos jēdzienos. Tas viss, par ko esmu domājis šausmīgi strukturēti, pēkšņi izdziest. Tad apkopojas tikai pieredze – iepriekšējā filmu skatīšanās, filmēšanas un rakstīšanas pieredze. Un īsāka vai garāka dzīvošanas pieredze. Tad, pēkšņi, tēli paši atnāk negaidītu lēmumu veidā.

Arī tam es varu piekrist, bet kā tu tik sarežģītajā situācijā vadi šos tēlus? Tai brīdī, kad iracionalitāte sāk tevi apburt vairāk nekā intelekts.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Dāvis  Sīmanis Escapings Riga uzņemšanas laukumā

Rīkošanās vairs nav tik svarīga, jo šis racionālais tēla darbības rāmis ir uzbūvēts. Sākumā jau tas ir neiedomājami tukšs. Un te, pēkšņi, sāk kārtoties tēlu rindas. Īpatnēji, sapņaini veidoli, un nav vairs runa par to, ko ar to iesākt, tā strādāšana vairs te nav svarīga.  

Tavos apgalvojumos es atpazīstu arī savu pieredzi. Tēlaina kino valoda prasa milzīgu intelektuālo un emocionālo atdevi. Un, kad iestājas noteiktās tēlainības akts, tikai tad var saprast, vai šis pirmatnējais, tik racionālais koncepts ir vai nav bijis precīzs. Jo varbūt tomēr tas ir bijis kļūdains? Tikai tad jau to var redzēt un saprast, jo tēli paši to parāda, viņi sāk dzīvot savu dzīvi. Un gadījumā, ja šai racionālajā sistēmā ir pieļauta kļūda, tad tēlu attīstības konstrukcijā kļūdu var atpazīt, bet vairs nevar labot.

Jā, tāda sajūta ir. Es pilnīgi piekrītu, – vienā brīdī tevis veidotie tēli paši parāda,vai tu esi izdarījis pareizu, pietiekami racionālu izvēli, veidojot savu tēlu sistēmu, vai esi kļūdījies konstrukcijā.

Es atkārtošos, vēlreiz apgalvojot. ka tad jau labot kaut ko ir par vēlu.

Labot neko vairs nevar, bet var vēl pagūt visu sameistarot tā, lai izskatītos pieklājīgi. Man jau liekas, kino ir viena no lietām, kur mēs aizmirstam par jebkādiem vērtību kritērijiem, jo Latvijā kino ir maz, nerunājot nemaz par šo industriju. Arī kino mākslas ir maz.

Un kino uztveres spēju, kas pieprasa diezgan nopietnas zināšanas kino teorijā ar vēlēšanos pieņemt uz ekrāna notiekošo kā mītisku un estētisku baudījumu?

Īstenībā jau ir ļoti maz cilvēku, kas patiesi interesējas par kino un par to domā. Jo viena no svarīgākajām Latvijas kino šodienas problēmām ir gaume.

Ja mēs sākam par to runāt, tad jāpiezīmē, mēdz teikt – gaume ir relatīvs jēdziens. Problēma jau sākas ar to, ka mēs nemaz nespējam vienoties par to, kas ir slikta vai laba gaume.

Un tomēr, es uzskatu, ka ir kaut kas, kas ir virs tā, virs šīm mūsu tik dažādi nospraustajām kvalitātes kategorijām.

Tu zini, ka daudziem tas tā nemaz nešķiet un viņiem šī mūsu saruna var likties pat ļoti uzjautrinoša un vecmodīga, jo viņi nemaz nesaprot, par ko mēs te runājam.

 

Cinevillā

Daudziem cilvēkiem vispār neliekas, ka gaumei ir jebkāda nozīme. Viņiem liekās, ka galvenais ir aktīvi izstāstīt stāstu, iekļauties žanrā.

Protams, bet tie jau var būt tikai pamatkritēriji Tikai pašas pirmās prasības pret sevi. Bet tas nav daudz. Tas ir pamats.

Jā, bet gaumes jau tur nav. Tāds jēdziens tiek izslēgts.

Kā tad mēs varam runāt par gaumi, ja cilvēks, kas vēlas strādāt ar šo mediju, pat nesaprot jēdzienu ekrāna estētika? Tas viņam ir tukšs, nepiepildīts jēdziens, jo viss, kas jebkad un jebkā tiek uzfilmēts, tiek saukts par filmu, kas tas nemaz nevar būt, jo var uzfilmēt tik daudzas un dažādas lietas un parādības, sižetus, dokumentālus materiālus, spēles, televīzijas šovus, televīzijas portretus, publicistiskus pētījumus, aprakstus un apskatus, izglītojošus videomateriālus. u.c. Tie ir atškirīgi formāti, bet mēs visu gribam saukt par filmu. Bet viss, kas ir uzfilmēts, nav filma.

Jā, par to mēs runājam. Noplacināta estētiskā domāšana gan nevalda tikai Latvijas sabiedrībā,tā valda arī starptautisku festivālu atlases komisijās un Eiropas kino politikā.

Jāatzīst, šī problēma jau ir vairāk nekā divdesmit gadus veca, kopš Eiropa vairs savu kino īpaši neatbalsta un necīnās pret Holivudas fabriku produkciju, kā tas bija septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados, lai gan kopš sešdesmito gadu beigām sociālas tēmas Eiropā ir vairāk iecienītas nekā mākslas darbi. Tikai tas ir laiks, kad arī Eiropā māksla ir prestiža parādība. Šodien prestiža, dīvainā kārtā, ir politiskā un sociālā konjunktūra.

Es tomēr gribu atgriezties pie gaumes. Tas man šķiet ļoti svarīgi. Tajā brīdī, kad režisors saprot, ka viņš ir kļūdījies un to sapratis, ja viņam piemīt šis paškritiskais vērtējums, viņš vēl visu to procesu var nokontrolēt.

Ja tā ir strukturāla problēma…

Jā, protams. Nu, nezinu, scenārija problēma, stāsta problēma?. Kļūdu atklājot, var filmu vēl godam novest līdz galam. Ja man jāskatās uz filmām, kas producētas laikā pēc Rīgas kinostudijas sabrukšanas, vairākas filmas, kuras es vērtēju ļoti augstu, tā izskatās uz vispārējā fona nevis tāpēc, ka bijušas īpaši izcilas, bet gan tāpēc, ka tās veidojis režisors, kas spējis šo gaumes komponenti noturēt, lai filmu sakārtotu un novestu līdz galam, neskatoties uz to, ka viņš sākumā kļūdījies. Un tas, manuprāt, ir ļoti svarīgi, jo filmu veidotāju pamatkontingents ir trīsdesmitgadnieki.

Viņiem tas vēl ir tāds treniņa laukums. Bet laikam jau katru filmu atkal nākas sākt kā pirmo. Tas ir kā ik reiz doties jaunu atklājumu ceļojumā.

Bet ja tas ir treniņlaukums, svarīgi apzināties – ar ko es nodarbojos un ko es īsti daru. Man viens no tādiem labiem piemēriem ir Aiks Karapetjans. Viņš spēj reaģēt uz savām kļūdām. Lielākā daļa šo savu kļūdu nemaz neredz, jo nespēj to ieraudzīt. Ja tev nav šīs pieredzes, tev tās nepietrūkst, jo tu nemaz nezini par tās esamību.

 

Man jau liekas, ir jāņem vērā fakts, ka kinoekrāns nav audekls, mēs nestrādājam tikai ar krāsu un kompozīciju, bet kadra precizitāti nosaka neskaitāmi tehnoloģiski komponenti un komandas darba specifika. Kamēr šie komponenti nav apzināti, un zināšanu līmenis šai jomā ir tik nesamērojami dažāds, mēs nevaram nopietni diskutēt par kino.

Nevaram. Un es uzskatu, ka pie šī jautājuma mums nāksies vēl atgriezties, jo mēs paši savā veidā esam vainīgi – ar saviem izglītības sistēmas robiem, ar savu audzināšanu. Nav, taču, gleznotāja, kas nereflektētu par mākslas vēsturi, par izciliem darbiem, kas radīti vēl pirms viņa. Bet mēs kino vidē dzīvojam laikā, kad daudzi domā, ka ar viņiem sākas pasaule.

Tas ir audzināšanas jautājums…

Bet mēs nonāksim pie atziņas, ka izmaiņas šai mācību un pieredzes procesā ir nepieciešamas, jo pēc kāda laika mums pašiem būs kauns no šīs intelektuālās nabadzības. Eiropā jau tagad skolās tiek piedāvāts priekšmets Mediju lasīšana, un tas nav tikai elektronisko saziņas līdzekļu saziņas priekšmets, bet māca apzināt uztvert mūsdienu tehnoloģijas, arī kino.

Mēs Latvijā šodien tiešām dzīvojam ar milzīgiem robiem kultūras vēsturē, literatūrā, mākslā, mūzikā un kino. Tas nepalīdz šodien radīt ko jaunu.

Dzīvojot kultūras vakuumā, kurā tu esi ģēnijs, tev viss, ko tu pats esi veidojis, šķiet neatkārtojami vērtīgs un izcils. Mēs jau arī nevaram pārmest kādam, kas mājās uzfilmē kādu mazu amatieru darbiņu un par to priecājas, tad viņam ir tiesības to darīt. Ja kāds dara to profesionāli, ir jābūt kritērijiem, kas nosaka šo profesionālo latiņu ne tikai formāli, bet arī jēdzieniski. Un man laikam vienmēr būs neērti saukt sevi par režisoru, jo es zinu, ar kādu iekšējo bagāžu un profesionalitāti strādājuši ģēniji, kuru darbus es pazīstu – piemēram, Bresons vai Bergmanis. Viņiem pienākas šis tituls ar absolūto spēju diriģēt šo tik sarežģīto kino tapšanas procesu. Viņš to jūt kā matēriju. Protams, ka uzskats, ka režisoram nekas nav jāzina, izņemot jāprot komunicēt ar savu filmēšanas grupu, ir pilnīga muļķība.

Tādā gadījumā viņš vairs nav režisors, bet gan administrators, jeb,labākajā gadījumā, producents, kam bez vadības zinībām, vēl būtu šis tas jāzina, kā finansēt filmu un kā to pēc tam pārdot un izrādīt. Tās ir divas dažādas profesijas.

Kadrs no Ilonas  Brūveres portretfilmas Sirreālisma gultā. Sukuts

Ja mēs paskatāmies kino vēsturē uz režisoriem, kas kaut ko ir sasnieguši, neviens no viņiem nav bijis muļķis. Kultūras lauks, kurā šie cilvēki atradās, bija gigantisks. Bet mēs dzīvojam tādā kā profanācijas laikmetā, kad katrs pats ir atbildīgs par to, kas viņš ir un kāds ir viņa intelektuālais vai kulturālais potenciāls. Tā mūsu sabiedrībā vairs netiek uzskatīta par konstantu vērtību.

Kad tu tā runā, tu esi tik līdzīgs savam tēvam. Viņš taču dzīvoja kino, un tā patiešām ir patiesība. Ja mēs to par kādu šodien apgalvotu, tas izklausītos neticami. Un tu, kinorežisors Dāvis Sīmanis, esi īpašs- īpašs pedagogs saviem studentiem, īpašs režisors, īpašs draugs un kolēģis man, kurš atrodas savas jaunās filmas pirmizrādes priekšvakarā un dari visu, lai tev nenāktos dzīvot profānā vidē. Vai tu meklē cilvēkus, ar kuriem vēlies komunicēt vai viņi tevi atrod paši?

Man nav jānoliedz visa pasaule. Tā jau nav, ka visos laikos intelektuāļi ir bijuši īpaši pieprasīti. Pašreiz varbūt cilvēkiem ir vislielākā iespēja paralēli tam, ko viņi dara ikdienā, atrast laiku kaut kam citam. Un ir svarīgi laiku nepavadīt tukšumā, bet izmantot lietderīgi – domāšanai. Cilvēki ir svarīgi, un tā būs vienmēr, cilvēki, kas tevi saprot, cilvēki ar līdzīgiem ideāliem, un tad ir citas grupas, un tev ar tām nav nekāda sakara. Tāda laikam ir mana izdzīvošanas recepte.

Tikai dzīvojot pēc šī principa viegli kļūt par snobu.

Snobs jau ir tikai vienas grupas pārstāvis, neieņemot intelektuālā pārākuma pozīciju. Es būtu priecīgs, ja mūsu politiski ekonomiskā elite mani uzskatītu par snobu, jo es to uztveru kā zemiskāko un varaskārāko sabiedrības daļu, kas ir neiedomājami deģenerējusies. Ja tas tā būtu, tas nozīmētu tikai to, ka esmu uzrādījis kaut kādu pilsoniskās atbildības pozīciju. Tas, ka šis grupējums, tāds, kāds tas ir, vēlas gūt cieņu un atbalstu sabiedrībā, man liekas diezgan absurdi. .

Tur ir divi varianti, kā tu pats saki, vai nu viņi par tevi vispār nedomā vai ir tieši tā, kā tu vēlies.

Un mēs atkal nonākam pie universālā gaumes jautājuma, domājošs cilvēks Latvijas politikā pagaidām noteikti neredz iespēju iesaistīties.

 

Atgriezīsimies pie filmas. Man parasti ir tā, kad pabeidzu filmu, es katrreiz saku – tā ir pēdējā, vairs negribu. Pietiek. Tie tēli visi kaitina, tā vizuālā pasaule, kuru tu nepārtraukti konstruē un kura citiem šķiet tik tēlaina, garlaiko. Kam tas viss? Vai tev ir līdzīgi?

Man noteikti tā ir. Un vēl man ir tāda fundamentāla nožēla. Viens šīs nožēlas iemesls ir tas, ka es šo filmu nekad nenoskatīšos. Esmu tajā ieguldījis tik daudz darba un enerģijas, ko es nekad varēšu ieraudzīt.

Var jau skatīties kadru rindas, var analizēt aktiera grimases, scenogrāfiju un kadra kompozīciju, likt skaņas mūziku un trokšņus, lai to visu atdzīvinātu… Bet nekad mēs nevarēsim ieraudzīt savas filmas ar pirmatnēju atklājēja skatienu kā piedzīvojumu, kas notiek acu priekšā– tas mums nekad tā nebūs. Tāpēc es piekrītu Melvilam un Vudijam Alenam, kas pirmizrādēs savas filmas neskatās.

 

Jā, tā laikam ir klasiska prakse…

Es vispār nemēdzu skatīties savas filmas. Un tas zināmā mērā ir diezgan absurds fenomens – tas agonijas stāvoklis, kurā tu veido šo darbu, kuru tu pats nevarēsi noskatīties. Otra lieta ir tā, ka tu ar katru filmu jau pasaki visu. Un pēc katras filmas ir tāda sajūta, ka nav vairs ko teikt. Ka viss ir pateikts. Un tad atkal pēc kāda laika kaut kas tev atkal neliek miera, sāp vai urda. Un atkal nevar nefilmēt.

Nevar laikam nefilmēt cilvēks, kas grib redzēt saprast un just. Nevis grib riktēt un rīkot, bet grib ieraudzīt. Kam mums to vajag?

Kad pagājis šis iekšējais nolieguma periods, iespējams, kamēr tu veido filmu, tas ir tāds nepārtraukts izteikums, savas domas tu vari ieraudzīt un sadzirdēt. Tā laikam ir iekšēja nepieciešamība. Un filmas laikam ir tās. kas mūs paskaidro.

Man ļoti nepatīk stāstīt par savām filmām pirms pirmizrādes. Ja filmu varētu izstāstīt vārdiem, tad nebūtu jēga to taisīt. Īsts kino ir jāskatās, to nevar izstāstīt .

Es zinu, ka stāstīšana ir tāda mūsdienu mārketinga nepieciešamība. Bet mani arī neiedomājami tracina ievadvārdi, kurus režisors saka pirms tam. Es piekrītu tam, ja saka – skatieties manu filmu ar atvērtu sirdi un prātu vai kaut kā tamlīdzīgi, bet ja man kāds sāk stāstīt par to, ko viņš domājis vai ko gribējis pateikt ar filmu, tad man rodas aizdomas, ka nekas no tā nav sanācis. Otrkārt, skaidrojošā situācija noteikti traucē uztvert filmā notiekošo. Es gribu aiziet uz kino kā balta, tukša lapa un seansu piedzīvot kā unikālu pieredzi.

Ko tu uz skatuves teiksi Pelnu sanatorijas pirmizrādē pirms filmas?

Es pateikšos visiem, kas piedalījušies šī darba tapšanā un pateikšos visiem, kas būs atnākuši uz kino. Un tad es domāju, ka kaut ko pateikšu par kino dabu un par to, cik tā īpaša, ko nevar izstāstīt vārdiem – pārējais ir tikai tādas tukšas konstrukcijas.

 

Ar Dāvis Sīmani snr. 2003.  gadā.

 

*  Dāvis  Sīmanis jnr. Nacionālo kino balvu Lielais Kristaps dokumentālā kino režijā un sešas profesionālās nominācijas par ESCAPING RIGA saņem 2013. gadā.

*  Ilona Brūvere Lielo Kristapu dokumentālo filmu režijā un piecas profesionālās nominācijas saņem par filmu VERSIJA VERA 2012. gadā.