Gleznotāja Borisa Bērziņa monologi

Es daudz strādāju, bet ar to nelielos. Es esmu slinks. Citreiz kaut ko piešmaucu. Nekad vēl neesmu strādājis fabrikā. Nekad neesmu bijis nevienam pakļauts, un pēkšņi man ienāk prātā- šodien es nestrādāšu! Es slinkošu. Par to es esmu priecīgs. Man patīk gulēt gultā un lasīt dokumentālus ceļojumu aprakstus un biogrāfijas. Piemēram par Bēthovena dzīvi izlasīju divas grāmatas un man tās nepatīk, jo tur man kāds par viņu kaut ko stāsta. Tad pēkšņi dabūju vēl trešo grāmatu klāt, tur bija viņa paša izteikumi un vēstules. Tas bija kas pavisam cits. Pavisam cits Bēthovens. Tur no tā Mocarta un Bēthovena romantikas vairs nekā nebija.

Sakarības

Es pazīstu ļoti daudzus gudrus cilvēkus, bet reiz man uz ielas sieva biksta un saka, skaties. paskaties taču kādas viņam kurpes – papēži pavisam nodiluši!

Bet varbūt, ka viņš ir gudrs cilvēks?

Un tad es braucu tramvajā ar kādu attālu radinieku- iekāpa tāds vecs onkulītis melnā uzvalkā ar vijoli rokās. Mans radinieks saka, tas gan ir dulls, es ar viņu kopā mācījos, pametu to spēlēšanu , bet viņš tik čīgā un čīgā. Nu jau

būs ka’di piecdesmit gadi pagājuši. Tas vecītis izkāpa ārā. Viņš izkāpa, aizgāja pa tādu tumšu ielu un pazuda. Un tad es sev jautāju- . kurš no abiem ir laimīgs? Es, vai tas otrs, kas man stāsta, par to kā kāds par piecdesmit latiem sēž tai tumšajā orķestra bedrē.? Bet varbūt, ka laimīgs ir tas ar tiem nodilušajiem papēžiem, kas sēž un spēlē tai bedrē?

Laime tepat blakus

Kas ir laime? Braucu no prakses ar studentiem. Autoostā man blakus apsēdās divas tantes. Tādas manos gados. Nē, viena bija vēl vecāka.

Un te pēkšņi piebrauc tāda smalka mašīna, no tās izlien tās mazs, resns vecītis un ieiet veikalā kaut ko pirkt. Vecenes uzreiz noskatās- o tas gan māk dzīvot! Re, kāds labi barots, un mašīna arī ir. Tanī brīdī no mašīnas sāk kārpīties kāda dāma, tā ar pakaļu pa priekšu. Nu tantiņas pilnīgi mēmas!Un es arī biju mēms! Gurni tik apaļi, un vēl sporta biksēs vasara laikā. Tad beigās izkārpās no mašīnas kaut kāda fida un kliedz tam vīrietim – nopērc to un nopērc šito ! Tantes atkal mēmas, domā ārprāts, trakā bāba ir kopā ar to bagāto naudīgo puisi! Mašīnā vēl sēž divi bērni. Un Bērni viņam arī ir! Tantes atkal saskatās. Un visbeidzot no mašīnas izlec viens liels vilku suns. Tas gan prot dzīvot, domā tantes! Mašīna ir. Sieva ir. Bērni ir. Garšīgi paēd, un vēl suns ir! Laimīgi dzīvo! Bet varbūt nemaz nav tik laimīgi!

Kas ir labs?

Ar gleznošanu ir vēl trakāk, vēl sarežģītāk. Tāpat kā ar mūziku. Ir jau tā, ka ir tāda mūzika, kas tev riebjas, bet citi atkal raud klausoties. Un tu nevari saprast, kas par lietu. Vienam tā glezna patīk, citam liekas riebīga, cits tev acis ir gatavs par to izdurt un rokas nocirst. Bet man tas varbūt ir labs mākslinieks. Kas ir labs? Visi darbi jau nav vienādi. Un tas ar gadiem mainās. To jau man Eduards Kalniņš mācīja, jā es pie viņa mācījos. Ja riebjas kāds darbs, aizbāžu aiz skapja un velku ārā pēc desmit gadiem. Tad ir pavisam cita lieta. Tad paskatos, uzsitu sev pa plecu un saku, re, kāds labs mākslinieks!

 

 

Miljons

Starp citu, māksliniekam pāri daudz dara kritika. Man jau ir diezgan bieza āda, un tomēr arī es esmu cilvēks. Ja tev saka, ka tu glezno slikti, tas ir diezgan nepatīkami. Es atceros, kā Rozentāla skolā viens pakārās, jo viņam sastāstīja, ka viņš neko nemāk, akadēmijā viena studente noindējās, un vēl viens izlēca pa logu. Galu galā, ja tev nav naudas, tad tu arī nevari neko darīt, jo tas viss maksā. Naudai ir jābūt, bet tas nedrīkst būt mērķis. Ja man nav naudas krāsai, es varu strādāt ar zīmuli kā Poruks. Tā ir, ka labākos dzejoļus var uzrakstīt rūtiņu burtnīcā par 3 santīmiem. bet tas dzejolis varbūt ir miljonu vērts.

 

Par vienkāršām lietām

Skatītājs izstādē domā, nu redz, kā viņš tur glezno! Es aizbraucu uz laukiem pie tēva un skatos, kā kaimiņš rok grāvi. Pusstundu skatījos, kā viņš to dara. Un tas bija mākslas darbs, es pat kā neprofesionālis to varēju redzēt. Kad man kādreiz dārzs jārok, es roku gariem zobiem. Ar gleznošanu jau ir tas pats. Viens glezno, un viņam tas riebjas, lai cik tas arī nebūtu dīvaini. Un to grūti iedomāties. Es arī ne vienmēr labprāt gleznoju.

Es esmu tāds, kas vidi pakļauj sev. Kas ir vide? Es dzīvi, politiku, sievietes, visu redzu caur gleznu. Es esmu par vienkāršo. Turpretī itāļiem visur ir ūdenskritumi, kur peldas nimfas. Ļoti skaisti uzgleznoti kalni. Arī tā var. Jūs man prasiet, kā es te vari dzīvot šai mājā starp miskastēm un žurkām pagalmā. Bet es sev prasu, kā es to visu varu uzgleznot?

Piemēram, mīlestība

Vispār jau pasaulē nekas nav jauns. Ir tik tādi mazi varianti. Piemēram, mīlestība. Vai tas var būt kas jauns? Ēģiptieši tacu nemīlēja prastāk kā amerikāņi. Pēc tūkstoš gadiem ēģiptiešu māksla nebūs sliktāka par franču, kaut gan tagad tā domā. Mīlestība. Bez ķermeņa jau nevar mīlēt. Parādiet man ar pirkstu, kur ir gars bez ķermeņa? Piemēram, Donžuans? Jūs domājat, viņš to izdomāja, ka būs Donžuans?

Jūs domājat, viņš tāds ir no gudrības? Nelaimīgs cilvēks. Dievs viņu par tādu pataisīja un viņam tādam vajag būt. Tas pats jau ir arī mākslā! Viss jau ir nolemts. Nekas nav vispār. Ne mākslinieks, ne naudasmaiss vai strādnieks. Viss notiek kā nolikts!

 

Tas, ko domā

Man tāda tuva draudzība nekad nav bijusi. Uz to man nav.

Tas nozīmē, ka man ir ļoti daudz draugu. Man patīk, ka ir daudz. Arī nelieši. Es no viņiem nebaidos. Man patīk pētīt, arī viņus. Un var jau būt, ka citi par mani domā-re, kur šitais maita! Tā kā, nevajag domāt, ka esmu zelta gabaliņš.

 

Pierakstīja Ilona Brūvere

1996. gads